Kopsavilkums

Esam jau kādu laiku atpakaļ Latvijas dzīvē, sadzīvē un darba tirgū, tomēr vēl joprojām cilvēki mēdz uzjautāt: “Nu, kā tad gāja?!”, interesējoties arī par skaitliskiem faktiem. Protams, liela ir interese par to, cik tad pusgadu ilgā ceļošana pa  5 Dienvidamerikas valstīm mums galu galā izmaksāja. Veicot grāmatvediskus aprēķinus, bet neiedziļinoties santīmos, tas izskatās šādi:

Rēķināts 2 personām:
Avio Rīga-Roma-Buenosairesa-Montevideo ~900 Ls
Pārtika, transports, nakšņošana, tūrisma objekti, ballītes ~Ls 3660
Avio Lima-Panama-Puerto Rico-Frankfurte-Rīga ~Ls 800

Papildus ienākumi ceļojuma laikā:

Ziedojumi ~Ls 777
Ienākumi no Kristiānas DJ haltūrām ~Ls 300

Kopējie ceļojuma izdevumi 2 personām uz 6 mēnešiem:

~Ls 6437

Protams, mēs lielākajā daļā gadījumu nakšņojām, izmantojot CouchSurfing, t.i., bez maksas. Man arī šķiet, ka Ilze baigi daudz neēda, kā rezultātā nereāli notievēja (ļoti labi, ka mammas kotletes viņu tagad ir atgriezušas dzīvē)!

Esam izsērfojušas vismaz 40 vietējo dzīvesvietas un iepazinušās ar 500 cilvēkiem. Blogā veikti 97 ieraksti, blogu izlasījuši 25 048 lasītāji. Saplēsti 2 koferi un 1 mugursoma. Nonēsāti un izmesti 3 apavu pāri. Nozaudēti, izmesti vai nozagti 23 apģērba gabali. Nodīdžejotas 12 ballītes.

Nākamais skaitliskais fakts: pa Dienvidameriku esam nobraukušas 13219.63 km, ko var pielīdzināt trešajai daļai apkārt pasaulei pa ekvatoru.

ŠEIT VAR APLŪKOT MARŠRUTA KARTI:

Kādi skaitliski fakti jūs vēl interesē? Rakstiet komentāros, centīsimies atbildēt!

Skaņa

Birkas

, , , , , ,

Kā jau meitenei no saundsistēmas man ir pašai sava skaņu aparatūra, ko arī izīrēju. Ja ballītē vajag manas tumbas, droši zvaniet +371 29374713:

SOUNDSYSTEM 2 kW
Apskaņošanas komplekts Ls 40.00
Sistēmā ietilpst:
– 2x Selenium topi
– 2x JBL subi
– 1x kabeļu komutācijas komplekts
– 8 kanālu apskaņošanas pults Soundcraft E8
– Yamaha pastiprinātājs

Komplekts der nelielām ballītēm un ‘dos pa ribām’ telpās līdz 50 m2, arī lielākās varēs dzirdēt. Sistēma līdz šim savas funkcijas pildījusi āra sacensībās skeitparkos, mazās skatuvēs festivālos, uzņēmumu sporta spēlēs, iekštelpu ballītēs ar 200 cilv. apmeklējumu.

DJ HARDWARE
DJ mikspults Pioneer DJM-300 Ls 5.00
2x CD pleijeri Pioneer CDJ-100 Ls 10.00
2x vinila pleijeri Numark TT500 ar adatām Ls 20.00

VIDEO GEAR & RADIO MICS
AKG WMS 40 radiomikrofons Ls 5.00 (ir 2 gab.)
Projektors Optoma GT3000 2300 ANSI lumeni Ls 20.00
Ekrāna statīvs prezentācijām Ls 5.00

Kristiāna

Tiekamies Latvijā!

Šeit būtu vieta asarainiem stāstiem, cik ļoti gribās turpināt ceļojumu, ka plānā vēl bija Ekvadora, Kolumbija un Venecuēla, bet Dievs… es gribēju teikt – nauda – saliek visu pa vietām.
Mēs krāmējam somas un dodamies uz Latviju. Dzirdējām, ka siltums atgriežas un principā esam izpildījušas vienu no misijām – pārziemot🙂

Daudzi stāsti ir palikuši aiz kadra un iedvesmas brīžos šeit atkal kaut ko uzrakstīšu, bet šovakar sēžamies lidmašīnā!

ip

Inca Kola

Birkas

, , , ,

Ja esi Peru, pamēģini vietējo Inca Kola, ko daudzi dēvē arī par zelta kolu. Garša ļoti atgādina to, ko mēs pazīstam zem limonādes “Buratino” – ļoti salda!

1935. gadā to sāka ražot britu imigrants Hosē Robinsons Lindlijs. Coca Cola kompānija ir nopirkusi šo inku vārdā nosaukto zīmolu visur, izņemot pašu Peru🙂 Protams, ka vietējie ir ļoti lepni ar savu limonādi un to var nobaudīt par pieejamām cenām – mēs par šo stikla pudeli samaksājām ap 20 santīmiem!

Es kā mārketinga izglītības sačakarēta būtne, nevarēju nepievērst uzmanību reklāmai. Jāsaka, ĻOTI ATŠĶIRĪGS pozicionējums🙂 Šeit ir Coca Cola reklāma:Un šī ir Inca Kola reklāma:Lai jums labi garšo!
ip

NEKO

Čubinos pa istabu, Kristiāna dzīvojas apkārt, ir klusums un miers. Durvīs parādās Kristiāna, noslēpumaini smaidot un slēpjot kaut ko aiz muguras.

-Uzmini, ko es tev atnesu?
-Tas ir kaut kas ēdams? Nē? Dzerams? Nē? Virtuves priekšmets? Beigts kukainis? Ai, nezinu, ko tu man atnesi?
– NEKO!ip

Maču Pikču

Birkas

, , , , , , ,

Lai nokļūtu līdz slavenajam inku kultūras simbolam Maču Pikču, tuvākā un populārākā starta vieta Peru ir pilsēta Kusko, kas atrodas ~80 km attālumā. No Kusko jāņem tūre, jo tas ir drošākais veids, ka tiešām tiksi Maču Pikču – dienā tiek ielaisti max 400 cilvēki divās porcijās un aģentūras nopērk gan ieejas biļeti, gan saorganizē ne tik vienkārši saprotamo transporta biļešu kombināciju.

Ceļvedis nerekomendē NEVIENU tūrisma aģentūru (kampēji uzmešanas kultūru laikam samācījušies te – Peru), tāpēc labāko variantu izvēlamies pēc vecās labās sistēmas – apstaigājam vairākas vietas un veicam cenu aptauju.

Principā no Kusko uz Maču Pikču var nokļūt ar divu veidu tūrēm – ar vilcienu vai busiņu. Tā kā vilciena monopols pieder ārzemju buņģiem, cenas ir fantastiskas – no 40 līdz 200 latiem par ceļa gabaliņu, kas pat nenosedz visu ceļu. Vidēji Maču Pikču tūre maksā ap 100 latiem. Cena, ko mums sākumā aprēķināja ar vilcienu, bija 235 dolāri no personas. Sejā parādās gruzis, rievas un sāpes, bet ja esam Peru, neaizbraukt uz Maču Pikču būtu kā būt Parīzē un neredzēt Eifeļtorni.

-Vai nav kādas citas opcijas?
-Šis ir ļoti labs piedāvājums! Es jums iedošu atlaidi! Vai jums ir studentu apliecības?
-Kur tie laiki, kad bija apliecības. Bet arī atlaide neglābs situāciju, mums vajag krietni lētāku variantu.
-Nu… vispār jau ir plāns B.
-CIK?
-160 dolāri.
-Tas jau izklausās labāk – kas ir un kas nav iekļauts? /…turpinās pagara saruna, kuras laikā tiek noskaidrots, ka var apbraukt dārgo vilcienu ar mikriņu pa kalniem.
-Jūs kartes pieņemat? Nē? Labi, mēs aiziesim izņemt naudu, drīz tiekamies!

Kamēr atrodam ATM, kas atpazīst mūsu kartes un nekāš lielu komisijas naudu, uzduramies vēl vienai aģentūrai, kura iedeva mums atlaidi bez studenta apliecības un par 120 dolāriem esam rezervējušas Maču Pikču tūri ar nakšņošanu un barošanu.

Nākamajā dienā jau laicīgi dežūrējam pie tūrisma aģentūras. Līst lietus un autobuss kavē nieka 40 minūtes.Vienubrīd jau sāku domāt, ka neviens mums pakaļ neatbrauks, bet nē – no sagrabējuša busa izlec stresaina jaunkundze un ievelk mūs iekšā. Mikriņā esam pirmās un mūsu tūre sākas – stundu braukājam pa pilsētu, kamēr savācam no dažādiem hosteļiem pārējos (brīdī, kad pēc stundas pabraucam garām mūsu mājām, nodomāju – ak, cik jauki, ka man bija iespēja celties sešos, lai pabraukātos pa pilsētu!).

Tad mūsu šoferītis izlec ārā un samainās ar kaut kādu zaļknābi, kuram pirms tam ierāda – šeit ir pirmais ātrums, šeit pārslēdz uz otro… Jaunais šoferis savas lieliskās braukšanas prasmes nodemonstrē jau uz pirmā kalniņa, neuzvelkot augšā. Trīs mēģinājumi, vairākkārtēja noslāpšana un tiek izlemts pauguru apbraukt pa apvedceļu, kas nav tik stāvs. Tātad, šāds ir mūsu šoferis, kurš dienu mūs vedīs pa KALNIEM, ja?Vispār jau smiekli nenāca nemaz, jo šofera braukšanas prasmes lika svīst pat džekiem. Pēc trīsdesmitās reizes, kad tas jefiņš noslāpa, man nepietika dūšas vairs skaitīt, jo biju pārāk sabijusies. Straujos līkumos viņš brauca pārāk ātri, bremzēšanas ceļš – neaprēķināms, gan ceļa, gan riepu dēļ – nodilušo protektoru dēļ tās drīzāk atgādināja peldriņķi…… un nākamais līkums ir neparedzams. Ja gadās kļūdīties, nekādas jostas nepalīdzēs – tik ripot un ripot lejā.Un nav jau tā, ka es pārspīlēju vai nevietā uztraucos – krustu kraujas malās, kas atgādina par bojāgājušajiem, netrūka. Sirdstrieku nedabūju zaļo pieturu dēļ. Tad varēja atvilkt elpu no nāves baiļu trīcekļa un noslaucīt sasvīdušās rokas. Vai arī apmeklēt lieliskās labierīcības Peru gaumē (starp citu, šī mazmājiņa pēc dienas spēlēs lielu lomu, bet par to vēlāk).

Pieturas laikā tūristu vidū notiek neapmierināta čalošana par šofera braukt neprasmi – tiek meklēti risinājumi šoferi nomainīt, bet iebildumi netiek ņemti vērā. Mūsu busiņu pamet ~55 gadīgs pāris no Šveices, kuri ar tekstu “no kontrolīre bus!” pukstīgi pārsēžas kaimiņu mikriņā, bet jau nākamajā pieturā dabūs kāpt pie mums atpakaļ. Ja abstrahējas no bailēm, tad var baudīt kalnu skatus, kas pa ceļam uz Maču Pikču ir lieliski!

Uz vakarpusi nonākam hidroelektrostacijā. Šeit mūsu ceļi ar šoferīti šķiras (diemžēl tikai uz vienu dienu) – busiņu saturs tiek piereģistrēts, mums tiek piešķirts gids un priekšā ir trīs stundu gājiens uz mūsu hosteli. Protams, tiek ievēroti visi drošības pasākumi – ja ir brīdinājuma zīme par vilcienu, viņi taču neliks mums iet pa sliedēm, vai ne?Mūsu gids sāk nodarboties ar lietusmētelīšu tirgošanu – bez šiem nekur! Varu jums pateikt, ka bijām tos iepirkušas jau iepriekš un nenoderēja. Lietusmētelīši mūs neinteresē, tādēļ turpinām ceļu. Pēc ~10 minūtēm sākas bardaks – eu, kur palika mūsu gids?Saskaitāmies un secinām, ka visi esam uz vietas, tikai mūsu teorētiskais līderis pazudis! Tā kā nepietiek ar braukt nemākošu šoferi, gids ir tik profesionāls, ka pazaudē grupu 10 minūšu laikā. Viens-divi-trīs, ejam meklēt pazudušo dēlu. Kad viņu atrodam, varam turpināt ceļu pa superskaisto vietu – milzīgi kalni un mežs atgādina filmu Avatars.
Lietusmētelīšu vietā gids labāk būtu tirgojis kabatas lukturīšus, jo tikko saule ir pazudusi aiz kalniem, vienīgais apgaismojums ir pretī braucošais vilciens. Pēc trīs stundu pārgājiena esam nonākuši hostelī, kur tiekam pabaroti un sadalīti mazākās grupiņās.Paldies personālam, kurš mazmājiņā dāsni bija atstājis wc papīru ar veselām piecām strēmelītēm (uzreiz prātā nāk vecs joks, kā students var noslaucīt dibenu ar trolejbusa biļeti)! Labi, jokus pie malas, rīt liela diena, agri jāceļas un tā. Sarunājam tikšanos ar gidu 6.20 augšā pie Maču Pikču ieejas un tur var nokļūt 2 veidos – kāpt pusotru stundu ar kājām (kāpnes stāvas kā Mēness un Saules piramīdām Meksikā) vai braukt ar 20 minūšu autobusu. Autobuss kursē ik pēc 10 minūtēm, sākot no plkst. 5 rītā un maksā 9 dolārus.

Tā kā galīgi neesmu rīta cilvēks, izvēlējāmies augšā braukt, bet lejā kāpt. Jārēķinās, ka tādi paši plāni kā tev – nonākt augšā – ir vēl pārsimts cilvēkiem, tādēļ var nākties pastāvēt rindā krietnu laiciņu, lai tiktu autobusā. Bet priekšā stāvošā pāra lieliskās cepures kompensē gaidīšanu.Arī uz ielas nopērkamā kafija palīdz rītu iesākt mundrāk. Priekā!Par braucienu neko izstāstīt nevarēšu, jo aizmigu tajā momentā, kad apsēdos autobusā. Sešos no rīta esam pie Maču Pikču ieejas un man aiz muguras redzami visi nepacietīgie tūristi! Starp citu – neaizmirsti hostelī pasi, jo bez tās ieejas biļete skaitās nederīga un viņi nelaiž iekšā!Maču Pikču aizliegts arī ienest pārtiku (jā, viņi tiešām tekalē pakaļ un aizrāda, ja kāds drupačojas), tādēļ pirms ekskursijas nopogājam hosteļa līdzi iedotās brokastis.Kā norunāts, pie ieejas satiekam savu angliski runājošo gidu un šovs var sākties! Sākumā ir aptuveni 2 – 3 stundu ekskursija, kurā tiek stāstīta vēsture, būvju nozīme un inku sadzīves detaļas, kam seko brīvais laiks. Skaisti, elpu aizraujoši, zosādu uzdzenoši un fan-tas-tis-ki! Laikam skaistākais, ko dzīvē esmu redzējusi!

Maču Pikču pilsētu var aplūkot arī no Vainupikču kalna (tas, kas bildē ir satinies mākonī), bet tas atkal maksā naudu un tur tūristu kapacitāte ir 200. Pāris no mūsu grupas, kuri bija aģentūrā samaksājuši arī par šo pakalpojumu, netika pie biļetēm un dikti to pārdzīvoja, bet mums pietika arī ar šo skatu.

Pēc sešu stundu tūres iekožam līdzpaņemtos gardumus……un dodamies pusotras stundas kāpienā.Lejā mūs sagaidīs gids ar vilciena biļetēm (uz manas būs rakstīts Olze Petersone) un bānītis mūs aizvedīs atpakaļ pie šofera.

Stāv divi mikriņi un 30 cilvēku bariņš burzās tikai pie viena no busiņiem – loģiski, ka pie tā, kuru stūrē ne mūsu šoferis. Uz šofera aicinājumiem VAMOS! neviens nereaģē un noliedzoši purina galvas.

Gids paliek pūcīgs un baksta ar pirkstu busiņa virzienā un saka, lai draugu čupiņa no Izraēlas sēžas vien iekšā. Gaisā valda nolemtība un man galvā maisās domas par lopu kautuvi. Neesam izredzēto vidū, tādēļ sēžamies otrajā busiņā un kļūdaini nodomājam, ka esam glābtas.

Šeku reku, te tev nu bija! Nepagāja ne pāris stundas, kad uz svaigi salijuša asfalta gandrīz saskrienamies ar šo kravas mašīnīti!Neveikla situācija, mašīnas izsvaidās pa ceļu, bet neviens nav cietis. Nu, varbūt bišķīt pabaidījāmies, bet vai ta’ nu pirmā reize! Visi esam noguruši un sapņojam par gultiņām, bet tad – PAAAU! – mūsu mikriņam pārsprāgst riepa! Aizripinamies līdz tuvākajai civilizācijai, kas ir komfortablā un smaržīgā mazmājiņa, ko pieminēju stāsta sākumā! Tai pretī ir ēstuve ar nojumi, zem kuras noslēpjamiem no lietus.

Protams, ka rezerves riepas mums nav, pumpja nav un šajā klints maliņā nav arī zonas telefoniem. Bet šoferim ir plāns! Viņa sieva stopēs mašīnu, aizbrauks līdz tuvākajai civilizācijai, salabos riepu un atstopēs atpakaļ! Tieši tik vienkārši, vai ne? Vai es jau pieminēju, ka tuvākā pilsēta ir 3 h brauciena attālumā? Un ka ir svētdienas vakars, tumšs un gāž?Sākumā dzeram tējiņas, kaut ko apēdam, runājamies par dzīvi un salstam. Pēc pāris stundām saprotam, ka cerība tapt izglābtiem kļūst švakāka un jāsāk sildīties no iekšām (tā pati vieta, no kuras nāk Šlesera sieviešu skaistums). Tiek iegādāts Hektora līmeņa lēts rums – tas mūs ne tikai silda, bet arī saliedē kolektīvu un palīdz pārdzīvot nīkšanu salā.Ap pusnakti ēdnīcas īpašnieks aizslēdz savu bodi un mēs tiekam atstāti pilnīgā tumsā un sadzīti busiņā ar trīs riepām. Es sēžu tieši virs sprāgoņas un šoferītis mani brīdina, lai pārāk nekustos, jo tad busiņš varētu sasvērties uz tukšās riepas pusi. OK, es saprotu – ieēdu es to karbonādi, bet kā es viena pati varu apgāzt busiņu, kas pilns ar cilvēkiem, humm.

Esam saluši sešas stundas. SEŠAS! Tumsā parādās divas spīdīgas acis – sabiedriskais autobuss! Sākas panika, aizmirstam par šoferīša brīdinājumiem nekustināt mikriņu un skrienam uz ceļa stādināt lielo autobusu. Mums par lielu laimi, autobuss apstājas, salecam iekšā un momentā aizmiegam. Uz rīta pusi esam Kusko un secinām, ka ruma atlikums ir izlijis pa visu somu, samērcējot fotoaparātu un piešķīris mūsu paunām jaunu aromātu.

Saņurcītas, pēc lēta ruma smirdošas, ap 5 no rīta mēs mēģinām iekļūt savā dzīvoklī, bet neveiksmīgi, jo atslēgu mums nav, bet saimnieks ir aizmidzis ļoti ciešā miegā. Zvanīšanās un klauvēšanās (un, iespējams, arī mūsu izskats) pievērš kaimiņu uzmanību, kas lamāšanās vietā atver mums kāpņutelpas durvis un dod padomus, pie kura loga skaļāk dauzīties, lai iekļūtu dzīvoklī. Durvis atver kaut kāds svešs džeks, bet mēs neiedziļināmies, ko viņš tur dara un čāpojam uz savu istabu izlikt žāvēties rumā izmērcētās mantas un čučēt.Nākamajā dienā mēs aizgājām uz tūrisma aģentūru, lai dabūtu atpakaļ naudu, ko samaksājām par sabiedrisko autobusu. Neticēsiet – dabūjām🙂

Ar labu nakti,
ip

Titikaka

Birkas

, , , , , , , , ,

Pēc visiem pārdzīvojumiem ar streikiem, iesprūdienu nekurienes netīrajā hostelī un manu salauzto čemodānu, beidzot tikām līdz mūsu must-see sarakstā iekļautajam Titikakas ezeram. Ezers atrodas gadrīz 4 km augstumā un ir augstākais kuģojamais ezers pasaulē. Rupji rēķinot, puse ezera pieder Peru, puse Bolīvijai. Paši peruāņi joko, ka viņu daļa ir ‘Titi’, bet Bolīvijas daļa ir ‘Kaka’ (kas spāniskoi nozīmē to pašu, ko latviski)🙂Apmetāmies pilsētā vārdā Puno, kas ir populārākā vieta Titikakas ezera tūrēm. Tā kā CouchSurfing triks šeit negāja cauri, par 8 Ls no personas apmetāmies viesnīcā vecpilsētas centrā, kur pirmo reizi pēc 4 mēnešu ceļošanas bija iespēja ieiet karstā vannā (parasti te Dienvidamerikā visur ir dušas, dušas, dušas). Mūsu viesnīca nākamajai dienai piedāvāja arī Titikakas salu 1 dienas tūri ar pusdienām (~Ls 10), ko arī paņēmām. Tā nu arī nakamajā rītā, saulei lecot rausāmies virsū uz kuģa!

Pirmā izklaide uz klāja – vietējais multi-instrumentālists ar kalnu mūziku un Bītlu kaverversijām Peru gaumē. Esot students. Ziedojām studentam 20 santīmus, gan jau liktens atdarīs.

Tūres programmā paredzēti 2 objekti – peldošās Uros niedru salas turpat netālu no krasta 45 min braucienā, bet pēc tam iemidzinoši šūpojošs 3 h brauciens uz kalnaino Taquile salu. Pirmās mūs ezerā sveic peldošo salu cūkas:

Titikakas ezerā ir aptuveni 44 peldošās niedru salas. Tās ir kļuvušas par tūrisma objektiem tik lielā mērā, ka vairs nav iespējams saprast – vai tas ir atrakciju parks vai tiešām cilvēki tur dzīvo un strādā. Sievietes ir saģērbušās tik košās drēbēs, ka liekas uzzīmētas uz kalnu ainavas fona. Tomēr mēs ļaujamies šai izklaidei un kāpjam laukā uz vienas no nelielajām salām:

Sala ir kā liels, noenkurots niedru plosts. Uz mūsu salas niedru mājiņās dzīvo 8 ģimenes, pārtiekot no tā, ko ienes tūristi.

Gids stāsta, ka niedres izmanto ne tikai salu, laivu un māju kontrukcijās, bet arī pārtikā. Protams, degustācija: garšo pēc ķīnas kāposta.

Nākamā atrakcija – vietējais vīrs ar leļļu mājā iederīgiem modeļiem izskaido salas uzbūvi un demonstrē antīkus putnu medību rīkus:

Pēc šova ārpusē mūsu tūristu grupa tiek sadalīta pa čupiņām un vilināta iekšā ģimeņu būdiņās. Izskatās pēc lielas niedru telts, bet viss ir tīrs, kārtīgs. Vīrs atrāda savus saražotos suvenīrus un sievas izšūtās sedziņas:

Vēl viņam ir akumulators un saules baterijas. Būdā ir viena lampiņa un radio, citās mājās ir arī TV.

Vienkāršā spāņu valodā mums tiek atstāstīts bēdu stāsts par sveci, nerātnajiem bērniem un pirms dažiem gadiem nosvilināto mājiņu. Pēc psiholoģiskās iežēlināšanas apstrādes lietas manāmi pavirzās biznesa virzienā – mums tagad esot jāatbalsta ģimene, nopērkot suvenīrus. Protams, protams, ka viss ir 2x dārgāks kā tirdziņā pie ostas, un situācija mums liek justies neērti. Paldies dievam, ka esam kopā ar tūristu no Taivānas, kas ir gatavs kaut ko nopirkt, bet mēs pa to laiku nemanāmi aizslīdam prom, cik nu tālu var aizslīdēt uz pārsimts kvadrātmetru lielās salas.

Es uzkāpju arī zivjveidīgajā skatu tornī, bet Ilzei gan bail no nestabilās konstrukcijas.

Pēc tam, kad apstrādātie tūristi iepirkuši suvenīrus, gribētāji tiek sasēdināti izbraucienam niedru laivās un pavadīti ar dziesmu “Vamos a la playa” vietējā sieviešu kora izpildījumā:Tā kā salas ir labu gabalu no krasta un lielveikaliem, pirmās nepieciešamības preces piegādā peldošais veikals (var vilkt paralēles ar laukos sastopamo autoveikalu):

Pēc šī tūristu kāšanas pasākuma braucam tālāk. Ezera viļņi iešūpo miegā un pēc 3 stundām esam klāt Taquile salā:

Sala 70. gados atdota Taquile komūnai – vietējiem iedzīvotājiem, kuru tradicionālais tērps atgādina Sniegbaltītes 7 rūķīšu garderobi:

Uz salas nav ne viesnīcu, ne mašīnu, tikai daži mazi veikali. Salas iedzīvotāji pielūdz gan Jēzu Kristu, gan Māti Zemi vienlaicīgi. Vīrieši ada cepures, bet sievietes auž. Sala iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojumā, tās iedzīvotāju radītie tekstila izstrādājumi ir vieni no kvalitatīvākajiem pasaulē. Šeit ar suvenīriem neviens neuzbāžas, cilvēki nav tik nekaunīgi uz tūristu izmantošanu kā Uros peldošajās salās.

Arī par sadzīviskā radošuma trūkumu Taquile iedzīvotāji nevar sūdzēties:

Kā jau minēju, ekskursijas cenā bija iekļautas arī pusdienas – ap 14 00 baudījām Titikakā ķertu foreli un kokas tēju (koka palīdz pret augstuma izraisīto nelabumu). Izsalkums bija vairāk kā baigs, jo 6 00 no rīta fiziski vēl nevarējām vēl ieēst brokastis, bet uz niedru salām pārtiku netirgoja:

Pēc pusdienām un nelielas pastaigas līdz ostai kāpām uz kuģīša, lai 3,5 stundas brauktu atpakaļ uz Puno. Protams, ka Ilze pēc labajām pusdienām ieņēma sev pierasto mīļāko pozīciju – slīpi:Tātad – ja izvēlaties tūri pa Titikakas ezeru, labāk ņemiet 1 dienas pasākumu, kā arī esat gatavi justies neērti, ja nenopērkat nevienu suvenīru peldošajās salās. Paņemiet līdz sviestmaizes un ūdeni. Pagaidām viss. Nākamajā sērijā Makču Pikču asā sižeta storijs!

Kristiāna

Soma ar vardītēm

Birkas

, , , ,

Nekas nav mūžīgs. Pirmais pa skuju taku aizgāja mans čemodāns, salauzu Kristiānas datoru (man ir ļoti kauns un ienīstu sevi vairāk kā viņa) un tagad laiks sašļukt arī Kristiānas koferim.

It kā nepietiek ar to, ka Dieva autobuss izmērcēja Kristiānas mantību marinētās olīvēs, no nākamā autobusa vēdera Kristiānas koferi mēs izvilkām bez roktura🙂Situācijas glābšanai šobrīd tiek izmantota eleganta lentīte ar vardītēm, kuras funkcija bija drīzāk dekoratīva, lai būtu vieglāk atšķirt savu čemodānu lidostā.Jāatzīst, ka vardītes griež rokās un tālu aiziet nevar, bet uz galvas čemodānu nest ir vēl neērtāk. Turpinām ceļu……un jau nākamajā ierakstā varēsiet lasīt Kristiānas rakstu par Titikakas ezera piedzīvojumiem!
ip

 

Dievs ir mīlestība

Birkas

, , , , , , ,

Naktī pirms Čīles pamešanas, saņemam ļoti vērtīgus padomus no Marianas, kā pareizi šķērsot Čīles – Peru robežu. Nē, tas tev nav iesēsties autobusā, uz robežas parādīt pasi un braukt tālāk!

Sākumā ir jābrauc aptuveni 3 stundas līdz robežpilsētai Arika. Tur ir jāveic zināma veida mahinācijas, kuras bez iepriekšēja padoma ir grūti iedomāties. Nomainot autoostas, jānopērk biļete par sabiedriskā transporta izmantošanu (ak, šīs mistiskās nodevas un papildus piemaksas…) un jādodas uz placi, kur stāv vairāki taksometri. Ātri klukstot “takna-takna-takna”, šoferīši meklē pasažierus braucienam uz Taknu, kas ir robežpilsētiņa Peru pusē.

Kamēr taksis nav piestumts līdz lūpai (seši mazi bundzinieki vienā vieglajā), kustība nenotiek.Kamēr gaidām citus pasažierus, šoferis grib sakārtot robežas papīrus jau laicīgi un prasa mums pases. Baaaaigi neticīgi uz viņu skatos, cieši iespiedusi pasi plaukstās. Viņš saprot, ka neuzticos un skaidro procedūras gaitu un mierina, ka drīz pases atdos. Kamēr viņš ar mūsu dokumentiem aizskrien pildīt formalitātes, es fiksēju kadrus, kas mums palīdzētu atrast šo onkuli (mašīnas nr., reģistrācijas lapiņas un viss pārējais, ko varu piefiksēt viņa identifikācijai) – gadījumam, ja viņš izrādītos nelietis.Beidzot mašīna tiek piestumta ar mollīgām kundzēm, par stundas braucienu tiek iekasēti 3 lati no personas un dodamies Peru virzienā! 45 minūtes un esam uz robežas!

Čīles – Peru robežas kontrole ir tikpat stingra kā Bolīvijas – Čīles. Skeneri, tantes un onkuļi baltos cimdiņos un bagāžu apčamdīšana. Es izšļūcu cauri neticamos ātrumos, savukārt Kristiānu paņem ciet un piesienas par kontrolieri. Parasti pietiek, ja viņa robežsargiem mutiski paskaidro, ka viņa ir Dj un tas ir viens no darba instrumentiem, bet šoreiz viņi nelaiž Kristiānu prom. Mūs šķir onkulis ar piščiku un tuvāk par 5 m netieku. Redzu, ka Kristiāna gaisā groza neredzamas podziņas un skaidro, kā tas verķis darbojas, bet es domās jau lēnām norakstu šo vērtīgo instrumentu, jo pietiekami daudz dzirdēts no ceļojuma laikā satiktajiem biedriem un vietējiem, ka tieši uz robežas tūristus aptīra ļoti bieži un ne sū** jau tu nevari pierādīt, jo aptīrīšanu veic cilvēki formastērpos!

Skatos, ka viņi liek pildīt dokumentus un domāju – ja jau tiek plivināti papīri, tad jau aptīrīšana diez vai notiks. Un vispār – ko viņi iesāks ar ierīci, kuru nemāk lietot? Pa to laiku mūsu taksometra delegācija 5 cilvēku sastāvā čupojas pie izejas Peru pusē. Kad liekas, ka tūdaļ jau beidzot Kristiānu laidīs prom, robežsargs sāk piesieties, ka Kristiāna ceļo ar 2 datoriem un tas ir mans uznāciens – Kristiāna parasti norāda ar pirkstu manā virzienā, es mulsi smaidu un mīļi māju ar rociņu. Šovs ir beidzies, esam īpašumā ieguvušas vēl vienu artefaktu, beidzot sēžamies taksī un turpinām ceļu.

Lēnām satumst un šoferītis mūs izlaiž autoostā, no kuras plānojam turpināt ceļu uz Puno (patiesais mērķis – Titikakas ezers). Tā kā ar visu papīra bardaku uz robežas mums nebija ne brīva mirkļa, lai izmainītu naudu, esam bez vietējā graša kabatā. O, bankomāts! Čik, čik, karte iekšā, bet tas aparāts uzdrošinās prasīt vēl dažus latus pa virsu bankas komisijai (bāc, par to šeit var nopirkt krietnas pusdienas mums abām!), tādēļ nolemjam uzmeklēt aparātu, kas neprasa tik lielu komisiju. Vēl pēc dažiem mirkļiem izrādās, ka vispār esam izmestas nepareizajā autoostā. Vēl viens taksis, bļaurēšanās pie lodziņiem un noskaidrojam, ka nākamais autobuss uz Puno ir pēc 40 minūtēm. Ā, karti šajā autoostā NEVIENS neņem? Ui, un arī bankomāta te nav? Saskatāmies ar Kristiānu un ir skaidrs, ka fiksi jālec taksī, jābrauc uz centru pēc naudas. Es palieku sargāt mantas.

Nervozi skatos pulkstenī katras 15 sekundes un starp vietējo dāmu cepurītēm cerīgi mēģinu atrast bobošanti (dredu čupiņa, kas ir uz Kristiānas galvas). 10 minūtes pirms autobusa oficiālā iziešanas laika autoostā parādās ilgi gaidītā Kristiāna, fiksi sapērkam biļetes, tad sausas bulciņas un skrienam uz busu (esat redzējuši šovu Mežonīgais skrējiens?). Piebrauc transports ar glaunu uzrakstu “Dievs ir mīlestība” uz sāniem un sākas kārtējais “komfortablais” nakts pārbrauciens.Pa nakti visi satuvinās.Es domāju, tiešā nozīmē. Pasažierēm (siev.dz), kurām nav sēdvietu (te, mačisma pasaulē, vīrietim vienmēr ir priekšorka un šitie mīkstie neko par džentlmeniskumu neko nezina, tāpēc sievām liek sēdēt uz zemes) zem dupšiem ir lielās paunas.Kad viņām sanāk miedziņš, viņas čuč tev uz pleciņa. Kad notirpst kājas, izpauno mantību un iekārto migu uz grīdas.

Ne tikai Eiropas, bet arī Dienvidamerikas sabiedriskais transports ir domāts rūķiem zem 1,50m (jā, jā, man kā gandrīz 1.80m tas sagādā zināmas NEērtības) un uz rīta pusi manas acis ir vaļā – nevaru vairs pagulēt, jo nejūtu savas kājas. Jums TĀ ir bijis? Ļooooti nepatīkami, vai ne? Bet pateicoties diskomfortam, izdodas noķert brīdi pus5 no rīta, kad autobusā tiek pildīts benzīns. Protams, ka smago darbu šeit dara sieviete >:/Nepieklājīgi agri no rīta tiekam izmestas vietā, kas nav atrodama mūsu ceļvedī – Ilave. Līdz Puno ir tikai 50 km, bet nekur tālāk netiekam. Neticēsiet (es to novelku monotonā, ciniski nogurušā rīta balsī), bet ATKAL mūs aptur streiks! Ceļi bloķēti, badraks… īsāk sakot, been there, done that. Sagaidām bagāžu un – ak, kāds patīkams pārsteigums! Olīves! Izlijušas olīves pa visu bagāžas nodalījumu un pusi Kristiānas somas.Smirdam pēc olīvēm, esam nogurušas, badā un nolemjam – labi, ņemam hosteli, ejam beidzot pagulēt horizontālā stāvoklī. Jautājam taksī pēc vietas ar internetu un mūs izmet hostelī, kas atrodas pretī interneta kafejnīcai.Dažas stundas miega lieliskajā istabā……tad brokastis par 35 santīmiem no sejas……tad pilsētas apskate. Centrālais laukumiņš, trīs ielas un garlaicība.Vienīgā izklaide bija mūsu iemīļotā veikaliņa pārdevējas lekšana virsū savam brūtgānam un nakts tēja milzīgā krūzē par 10 santīmiem uz ielas (es pieminēju, ka Ilave ir kalnos un ir ĻOTI auksti?).Pārākā izklaide un atkal ejam gulēt, lai pēc streika tiktu tuvāk Titikakas ezeram.
ip

Kukī Ikikē

Kā jau aprakstīju iepriekš, pēc Bolīvijas un pirms Peru nolēmām aizbraukt ciemos pie manas vidusskolas draudzenes Marianas uz Čīles Ziemeļu pilsētu Ikiki (Iquique), kur pavadījām vairākas dienas.

Dzīves līmenis (un cenas) nav salīdzināmas ar Bolīviju, no kuras bijām atbraukušas pavisam nesen. Skaista arhitektūra,  strūklakas, asfaltēti ceļi, izgaismotas ielas naktī, bezmaksas zoodārziņš centrā, izbūvēti rotaļu un sporta laukumi un nepietaisīta pludmale. Brīžiem pārņēmā Urugvajas deja vu, jo pludmale ļoti atgādināja Montevideo……bet Punta del Este satiktās jūras lauvas gozējās arī Ikikes kuģu piestātnē.Tiesa gan, krietni lielākā skaitā un šīs bija daudz kustīgākas kā iepriekš satiktās.Kamēr citi plēsās par labāko vietiņu zem saules, dažam labam bija jauki tāpat🙂 Jūras lauvas iziet arī ielās!Nelaidām garām iespēju arī pabumbulēt pludmalē. Uzkarst saulē var ļoti ātri……bez aizsargkrēma nedrīkst iet pat līdz kioskam “tepat ap stūri”, tādēļ ir jālec atvēsināties ledusaukstajos Klusā okeāna viļņos.Pilsētas centrālā vecpilsētas aleja piemērota mierīgām pastaigām un braukšanai ar tūristiem domāto bānīti.Pilsētā ir ļoti daudz senu ēku un pilsētas plānotāji ļoti spiež uz veco ēku renovēšanu, ar nelielu mūsdienu pieskārienu. Viens no maniem favorītobjektiem – topošo arhitektu skolas stendere (nē, tā nav siev.dz. ziepju ražotāja).Ikike atrodas seismiski aktīvajā zonā, tādēļ mājas pārsvarā nepārsniedz pāris stāvu augstumu. Mariana teica, ka arī mēs sajutām mazo ikvakara zemestrīcīti (kaut kas krakšķ apkārt, bet lampas nekratās), bet pēc manas vienīgās baisās pieredzes Kazahstānā, kad aiz bailēm gandrīz pieslapināju pidžamu, nelielos krakšķus neuztvēru nopietni. Vēl viens apdraudējums ir cunami. Ielās izvietotas brīdinājuma zīmes un bultas virzienā, kurā jāskrien briesmu gadījumā.Nereti tūristiem paredzētajās kartēs ir novilkta sarkana līnija, līdz kurai parasti var aiziet lielāks vilnis. Marianas māja ir tieši uz līnijas, bet kā paskaidroja viņas deviņgadījais dēls Niko – mēs jau esam drošībā, var gulēt mierīgi.

Ar gudrinieku Niko bijām izgājuši arī uz dzērienu. Populārs ir kompotam līdzīgs šķidrums ar uzpūstiem kviešiem. Tu vari izvēlēties – ar daudz kviešiem izsalkuma gadījumā, bišķīt kviešus paknibināšanai vai tikai kompotu. Salds un garšīgs!Vakara pastaigas laikā piekāpām pie Marianas draudzenes, kurai pieder buršanās bodīte un zīlēšanas stūrītis. Kamēr dāmas apsriež jaunākos brūtgānstāstus, lēnā garā čāpoju veikaliņam pa perimetru. Dažādu krāsu un formu svecītes notikumu pieburšanai, jocīgi šķidrumiņi, pulverīši, verķīši, kuru nosaukumus nekad neesmu zinājusi un diez vai uzzināšu. Un sludinājums par pazudušu suni. It kā jau nekas neparasts, bet sludinājuma bilde manai sejai liek savilkties smīnā – bildē redzamā pikseļainā, izplūdusī radība vairāk atgādina izplūkātu vates pikuci. Kad zem bildes ieraugu, ka vates pikucis atsaucas uz vārdu Kukī, nevaru piespiest mutes kaktiņiem savākties normālas sejas ietvaros.Velku ārā fotoaparātu un pie sevis domāju, ka nebrīnītos, ka tas izrādītos Marianas sludinājums, jo muļķīgu sagadīšanos un pārpratumu šī ceļojuma laikā bijis vairāk kā visā manā iepriekš nodzīvotajā laikā.

Zibspuldze pievērš Marianas uzmanību.
– Ilze? Kāpēc tu fotografē to sludinājumu?
– Jo man viņš šķiet amizants. Tā bilde ir tik slikta, ka saimniekam ir diezgan nekādas izredzes to pikuci atrast. Un vēl man šķiet smieklīgi suni saukt par Kukī. Tāpēc.
– Ļoti asprātīgi, Ilze. Tas ir mans Kukijs!
– Un? Vai tu viņu atradi?
– Nē.
– Un par ko tu brīnies? Brīnos, ka tev kāds nav atnesis parūku, atsaucoties uz šo bildi.

Suņumīļus varu nomierināt, ka Kukī tika redzēts kaut kur bizojam apkārt. Un viss taču beidzas labi. Ja nav labi, tad nekas vēl nav beidzies.
ip