Svētdiena. Esam attapušās pēc vakardienas ballītes, kur nodancājām līdz rīta gaismai (detaļas par urugvajiešu bīčpārtiju nākamajā ierakstā izklāstīs Kristiāna). Pēc tādas izklaides nevilka uz aktivitātēm kā amerikāņu kalniņi vai izjāde ar ēzeļiem un ideja par futbola apmeklējumu šķita tieši laikā. Un fakts, ka tieši šodien notika nacionālā finālspēle, izskatījās pēc zīmes.

Futbols Urugvajā ir tikpat svarīgs kā mums hokejs. Verī sīrias.

Biļete uz šo lielizmēra cirku solījās maksāt 500 pesos, kas ir apmēram 14 Ls, bet tā kā Kristiānai Fortūna ir liela draudzene, pie ieejas mums onkulis piedāvāja nopirkt biļetes par 300 pesos, kas ir 8 lati, pie tam – labajā zonā (pa vidu sānā). Onkuļa brilles radīja uzticamību, ka viņš mums neiesmērēs viltotas biļetes, un brilles nemeloja – biļetes pie ieejas tika atzītas par derīgām un drīz vien mēs attapāmies milzīgā stadionā. Vēriens finālspēlei atbilstošs –  tūkstošiem cilvēku, karodziņi, troksnis, petardes, bardaks.

Pirms ieriktēšanās sēdus gribējām nodrošināties ar aukstu alu. Riktīgi padzērāmies, aha. Izrādās, ka nekādus alkoholiskos dzērienus neviens ij nepiedāvā. Pēc kāda laiciņa gan top skaidrs, kādēļ. Urugvajieši futbolā ir psihi defaultā un papildus degviela trakošanai būtu lieka. Slāpes mēģinājām remdēt ar uz vietas pieejamām ķīmijām – kolu un sulas saldējumu, kas garšoja pēc Yupi ar plastmasas pēcgaršu.

Siekalu dziedzeri tika aizķepināti līdz maksimumam, un visu spēles laiku, sēžot karstā saulītē, nepameta doma par vēsu, vieglu alu, kurā peldas citrona šķēlīte.

Ak jā, futbols. Liverpūle (nē, ne TĀ) pret Nacional, viens nulle. Mums kā meitenēm pati spēle nelikās tik interesanta kā cilvēki un šovs apkārt bumbai. Kad visi cilvēki no Latvijas mūs emigrējuši, uz Dziesmu svētkiem pilnīgi droši var aicināt urugvajiešu fanus – viņi dzied ne tikai skaļi, bet arī taisni. Repertuārs arī cienījamas dziesmu grāmatas apmēros. Viena no uzmundrinājuma dziesmām ir Bonijas Taileres sirdssāpju dziesma ātrākā versijā ar bišķīt citiem vārdiem. Un KĀ viņi priecājas, kad iesit vārtus! Jēziņ! Lec gaisā kliedz, apskaujas, bučojas – gluži kā latvieši hokejā, tikai te viss notiek saules pavadījumā un nedaudz trokšņaināk.

Spēles beigās, protams, trofejas bučošana, apskaušanās, dziesmas un viss pārējais, ko nosaka futbola protokols.