Kā jau riktīgiem tūristiem piedien, taisām ne tikai zaldātiņa bildes pie pieminekļiem, bet arī ejam uz muzejiem.

Tā kā mums te viss ir jauns, sākam ar muzejiem, kas ir par brīvu, piemēram, Gaučo un Valūtas Muzejs (Museos del Gaucho y de la Moneda) un Nacionālais Māksas Muzejs (Museo Nacional de Artes Visuales).

Gaučo ir vietējie kovboji. Ragulopi, dzīve zem klajas debess, metāla grabuļi un skarbas sejas. Ja man [ip] būtu jānosauc 3 top of mind lietas, kas raksturo Urugvaju, tad futbola un mate tējas sabiedrībā grozītos arī gaučo.

Muzejā atrodami apraksti, bildes, sadzīves loriņi un tērpi no gaučo ikdienas.

…tad vēl bija arī monētas, bet tās mūs aizrāva tikpat ļoti kā maisiņa lidojums vējā. Interesantāk mums bija vērot, kas notiek ar vietējo mākslu. Nacionālās mākslas muzejā sākām ar laikmetīgo video skatīšanos. Pumpaina, izspūrusi meitene skumīgi grauž sausiņus, iet uz bibliotēku, skumjas un tukšums, tad satiek īsto… jā… ļoti oriģināls temats un izpildījums, nudien. Tad pārgājām uz skulptūriņām…

Nacionālās mākslas muzeja pirmajā stāvā gleznas kā gleznas, otrajā stāvā dzīvnieku tēma. Piemēram, šis darbs taisīts no beigtiem putniņiem (sveiciens Kristianam Brektem) un mazajā ekrānā, ko redzat uz grīdas, rāda Hičkoka “Putnus”.

Pa grīdu izmētāti dzīvnieku korpusiņi. Nekādas norobežojošās lentas, stikli vai citas mantas, kas distancētu grābstelīgus muzejas apmeklētājus.

Personīgi mans mīļākais eksemplārs bija milzu grizlijs…

Kopumā ņemot jāatzīst, ka Latvijas mākslinieki un muzeji ir mūs izlutinājuši un līdz šim Montevideo piedāvājums vairāk atgādina vidusskolnieku centienus dabūt sekmīgu atzīmi vizuālās mākslas stundās. Kamēr esat Latvijā, iesaku izšurīt vietājo mākslu līdz kaulam.