Daži no maniem [ip] kolēģiem atminēsies to gaišo un priecīgo dienu, kad humpīšos man izdevās atrast koferi savam ceļojumam par nieka 2 Ls.

Sākotnējā doma bija tikt līdz Urugvajai un apstāties kādā vietā, lai nomestu mantas, bet nekas nenotika kā plānots, tāpēc kofera slodze ar katru dienu tikai palielinājās. Un vienu dienu viņš piekusa, zem lielās mantu gūzmas salūza viens no ritentiņiem un ievilka vienus no maniem peldšortiem, uztaisot uzlabojumus dolče un gabanas stilā.Turpmākā 20kg vilkšana koferī ar salūzušo ritentiņu atgādināja epizodes no alu cilvēku randiņiem, tāpēc pie autoostas tika taisīta revolūcija… …un viss kofera saturs tika sastūķēts Kristiānas rokas bagāžas mugursomā. Jutos ļoti, ļoti atvieglota, kad ar nelielo atspērienu tehniku izdevās visu sabāzt jaunajā ceļasomā. Tikai bišķīt neizrēķināju svaru, tāpēc autoostā, nedaudz pieliecoties, izdevās apvelties ar smago mugursomu kā vabolei – guļot uz muguras, diezgan bezcerīgi vicinoties ar rokām un kājām.

Tagad visu sadzīvi nesu uz pleciem: