Dienā, kad mēs ieradāmies Urugvajā, netipiski vēlajam Montevideo pavasarim, gāza kā no spaiņiem. Džeks, kurš teicās mums atbraukt pakaļ uz lidostu, neieradās (labi vismaz, ka sarunāja savu draugu, kurš mūs izguldīja), naktsdzīve nekāda, pārtikas cenas lielākas kā LV un, neskatoties uz mēģinājumiem sarunāt Kristiānai DJ haltūru trīs nedēļu garumā, nekādi neveicās.

Īsāk sakot, atradām vēl kaudzi dažādu iemeslu, lai nolemtu, ka visas zīmes rāda – jāvirzās tālāk. Atvadamies no Urugvajas grāmatiņas, atstājam to autoostā uz soliņa citiem tūristiem (liels, liels paldies Antrai un Laurim, grāmata patiešām ļoti noderēja) un tās vietā iepērkam 3x biezāko Dienvidamerikas ceļvedi. Nolēmām turpmāk tik ļoti neiespringt uz plānošanu, jo beigās tāpat viss sanāk citādāk🙂 Ilgi svārstāmies starp valsti, caur kuru metīsim cilpu pa Dienvidameriku. Stundas braucienā no Punta del Diablo atrodas robežpilsēta Chui (tipa Valka/ Valga). Tā kā satiksmes autobusi uz robežas apstājas tikai pēc īpaša pieprasījuma, bet mums ir nepieciešams nokārtot tūrista vīzu, nolemjam, ka drošākais variants ir pāriet robežu kājām (jo ej nu sazini, cik ilgu laiku prasa birokrātija).Izkāpjam Chui un vietējā ofisā noskaidrojam, ka robežpunkts ir 2 km attālumā. Tonnīgā soma plecos un mūsu ilgais ceļš kāpās 34 grādu cepienā sākas. Patvērumu dod gubu mākoņi, kas laiku pa laikam aizsedz saules dedzinošos starus, bet principā jāatzīst, ka diezgan mokošs process.Ar katru soli arvien grūtāk noticēt, ka “tikai 2 km” un pa galvu maisās visādas domas (a varbūt tante domāja 12? Varbūt 20?). Apkārt dažas vientuļas mājiņas un mūsu gājienam pievienojas arī vietējais suns. Laikam bija dikti priecīgs, ka beizot ir kompānija šajā klusajā neceļā.Šaubu izkliedēšanai Kristiāna pa ceļam satiktajā benzīntankā pārliecinās, ka esam uz pareizā ceļa. Kad šķiet – viss, es vairs nevaru, aiz pagrieziena iznirst robežkontroles punkts. Traļi vaļi, aizpildām dokumentus, laipnie cilvēki aiz lodziņa saspiež zīmogus mūsu pasēs un vietējais robežsargs mums nostopē autobusu, kas ved uz… ved uz… ja godīgi nav ne jausmas. Vietējās naudiņas – reāli – mums nav, jo viņiem uz robežas maiņas punkta vienkārši nav. Nodomāju, ka gan jau izdosies uzpirkt šoferīti ar kādu dolāru, bet izdodas nopirkt biļeti arī par Urugvajas peso.

Iekāpjam pārpildītā autobusā, bet stāvēšana kājās mūs neuztrauc. Jūtamies atvieglotas, ka nav jānes smagās somas. Šobrīd galvenais ir nonākt kādā civilizētā vietā, kur ir autoosta, naudas maiņas punkts un pārtika.

Pssst, atveras autobusa durvis, visi kāpj ārā un pēc pāris neveiklām frāzēm ar šoferīti (fināl? fināl! stop, sī?) saprotam, ka esam nonākušas galamērķī – Santa Vitória do Palmar. Ar mēmā šova palīdzību pie autoostas kases lodziņa mēģinu [ip] izsūkt info par naudas maiņu un tuvāko autobusu uz Porto Alegre (es nerunāju portugāļu valodā, viņi pārsvarā nerunā angliski, krieviski, vāciski, latviski, spāniski vai kādā citā valodā, kur protu vismaz pāris izdzīvošanai nepieciešamos vārdiņus).

Urugvajas pesos reālos man izmaina tā pati kasiere, bet ar dolāriem jāiet uz centru. Reālu pietiek, lai autoostas mantu glabātuvē noliktu somas un mēs dodamies mainīt naudu, lai nopirktu biļetes un beidzot paēstu.

Viss likās vienkārši līdz brīdim, kad visās bankās pēc kārtas mūs sāka sūtīt prom. Nē, naudas maiņas punkta šajā pilsētā vispār nav, bankas ar to nenodarbojas un tuvākā vieta ir Chui (pilsēta 20 km attālumā, no kuras mēs tikko esam atmocījušās). Mēģinājumi izņemt naudu no ATM, skuju, kartes nelasās. Pie kārtējā atteikuma mainīt naudu, es palieku pūcīga un manā sejā sāk parādīties areyoufuckingkiddingme vaibsti.

Kristānas smaids ieņem bēdīgu mēnestiņa formu un viņa sāk apsvērt domu tiešām doties atpakaļ uz Chui, savukārt es esmu pret, pofig, es kaut vai atradīšu vietējo kontrabandistu, kam tie dolāri būs vajadzīgi un izmainīšu vismaz tik daudz, lai pietiek biļetei un pārtikai.

Pēdējā banka pilsētā, kārtējais atteikums mainīt naudu, atkal neveiksmīgs gājiens uz bankomātu un tad es nodomāju iebakstīt tajā naudas aparātā savu prastāko debetkarti, ar kuru pat īsti internetā nevaru norēķināties un bieži pat Eiropā man ar to sūta trīs mājas tālāk (esam nodrošinājušās ar dažādām debet un kredītkartēm katram gadījumam).

Neticama skaņa – bankomāts patīkami sāk žūžināt, skaitīt naudu un mēs tiekam pie naudas! Sejā beidzot parādās sajūsma un mēs ar skubu dodamies iepirkt biļetes un nosvinam visu ar īstām pusdienām un aukstu alu, ko šeit viņi ievieto tādās kā kečupa pudelēs.

Autobuss mums ir gandrīz pusnaktī, tādēļ atlikušo dienas daļu pavadām baudot Ziemassvētku noskaņojumu pilsētā…

…un vakara šovu centrālajā laukumā. Ap laukumu piekabē brauca Salavecītis, kas bārstīja končas (protams, piekabei pakaļ skrēja spiedzošu bērnu bariņš). Fonā kādas 20 reizes skanēja VIENA Ziemassvētku dziesmiņa, kuras nosaukumu aiz apnikuma esmu izspiedusi no atmiņas.Bija pat uguņošana, ko nodrošināja vietējais pirotehniķis, kas raķešu degļus aizdedzināja ar cigareti.Neilgi pirms autobusa atiešanas ar mums iepazīties ieradās arī vietējās beibes. Tā kā viņas runā tikai portugāļu valodā, atkal nācās izkopt mēmā šova elementus, bet tas netraucēja mums uzturēt sarunu pusstundas garumā – līdz brīdim, kad bija jādodas uz nakts autobusu, kas mūs aizveda uz Porto Alegre.