Agrs rīts. Mēģinām salipināt miega puzli pēc iepriekšējās nakts welcominga, kad mājas saimnieks ir atrādījis visu bāra saturu ar dažādiem tradicionālajiem dzērieniem.

Trīs cilvēki guļam pusotra kvadrātmetra lielā istabiņā, kas agrāk bijusi garāža, bet mūsu centienus laisties sapņos pārtrauc zoodārza cienīgs troksnis. Izrādās, pa tumsu iepazītajā teritorijā dzīvība plūst aumaļām. Fona troksni rada četri suņi, kas katrs mēģina pierādīt savas vokālās dotības:OK, mājienu sapratām, gulēšanas nebūs. Aizpampušām acīm mēģinām tikt līdz virtuvei, kas atrodas otrajā stāvā, pa ceļam uzduroties vienam no trīs kaķiem, kam standartvieta ir skapī virs TV.Uz otro stāvu ved mazas, mazas kāpnītes. Jokojam, ka tas laikam mazām japāņu pēdiņām, jo Alex mamma ir japānietie, bet tētis ir brazīlis. Šobrīd Alex vecāki ceļo, tādēļ mājā ir tikai Alex  mammas māsa, tante, māsameita un adoptētais melnais brālis ar sievu. Jep, kokteilis ne pa jokam, bet atmosfēra mājā ļoti, ļoti draudzīga. Pēc brokastīm salasām augļus un ejam barot bruņurupučus, kas pēcballītes rītam šķiet ātrumā piemērota nodarbe. Kaut kas dinozaurisks ir tajos zvēros…Neskatoties uz rupuču cienījamo vecumu (katram pa simtiņam), ātrums ir cienījams. Ja kāds no mums ir aizgriezies vai aizņemts ar deguna urbināšanu, fiksi, fiksi notiek mēģinājums iekarot mājas teritoriju, kur Donatello un Mikelandželo (vai kā viņus tus sauc) slēpjas no saules un nekautrējas arī pie reizes piekakāt zem gultas. Tāpēc jāķer vien ciet un jānes atpakaļ uz dārzu🙂ip