Agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad iestājas piekusums un šis būs stāsts par manu [ip] salūzienu, kas atnāca nelaikā – tieši Kristiānas dzimenē.
Fons: Teju katras trīs dienas tiek mainīta dzīvesvieta un principā ļoti reti iznāk pabūt ar sevi vienatā, jo jāuztur sarunas ar namatēviem/ namamātēm, kas parasti ir copy + paste.

Kur īsti ir Latvija? Ā, tas ir BLAKUS KRIEVIJAI, vai ne? (Te es parasti ciniski novelku, ka arī Ķīna ir blakus Krievijai).
Cik ilgi jūs jau esat Brazīlijā? Ko esat jau redzējušas?
Kad brauksiet atpakaļ uz Lietuvu? (jeep, viņi neatšķir mūsu valstis, tāpat kā latvieši jauc Urugvaju un Paragvaju).
O, jums nav atpakaļbiļetes? Cik interesanti! Es jūs apskaužu, es arī tā gribētu!!! Un kad es saku – davai, tak dari tā, sākas atrunas un stāsti, kāpēc cilvēks ir iesprūdis tur, kur viņš ir, bet nākotnē… vot, nākotnē tad gan paceļos (yeah, right).
O, Kristiāna, kādi tev dredi! Astoņus gadus? Wow! Vari parādīt, cik tie gari? …īsāk sakot, jau paskatoties uz cilvēku, var nojaust, kādā secībā viņš uzdos vienus un tos pašus jautājumus. Šī ir mana nemīļākā iepazīšanās daļa – kamēr sarunas nav atraisījušās un nesākas netīrās veļas atrādīšana, atmosfēra ir diezgan iespringusi.

Situācija: Kristiānas dzimšanas diena. Pēc pusdienām mēs atvadamies no patiešām jaukas ģimenes un uzsākam ceļu no Bertiogas uz Ubatuba, kas atrodas 178 km attālumā. Ņemot vērā Brazīlijas bezpriģelus (kuru ir patiešām ĻOTI daudz), šīs distences mērošana mums aizņēma 5 ar pusi stundas. Autobusu pieturās sarakstu NAV. Ir jāsēž un jāgaida (parasti līdz stundai), kad kāds braucamrīks mūs savāks. Apstājas buss – pcsss – atveras durvis un mūsu čomiņš portugāliski palūdz šoferim, lai viņš atver vidējās durvis, lai varu iecelt smagās somas. Autobusu idiotisms – iekāpšana ir tikai pa priekšpusi un ir jāiet cauri metāla durtiņām, kas griežas ap savu asi. Pirmkārt, durtiņas griežas ļoti smagi un ir baigi jāatsperas, lai tiktu cauri. Otrkārt, iziet cauri var tikai ļoti tievi cilvēki. Nekādu izredžu iziet ar godu, ja ir mugursoma, peldriņķis, lielāks dibens, kustību traucējumi vai ceļojumu somas. Man ir jāieceļ somas pa vidējām durvīm, jāskrien ārā, jālec atpakaļ busā pa priekšējām durvīm (tas nekas, ka Kristiāna priekšā samaksā par 2 cilvēkiem, es nedrīkstu palikt sargāt somas, man ir jāskrien apkārt autobusam, bļin).

Slapju muguru, atspērusies, stenēdama ieceļu abas somas, kas katra ir virs 20 kg, bet izrādās, ka šoferis nevar izmainīt 100 reālus (~27 Ls) – biļete maksā 2.65 reālus. Mēģinām pierunāt šoferi, lai atļauj mums samaksāt galapieturā, kur varēsim izmainīt naudu, bet onkulis ir nepielūdzams un man jātusnī ārā ar visām smagajām somām, atkal veicot manevru skrējienā ap autobusu, riskējot atstāt visu mantību prombraucošā autobusā.

Tā, nekur tuvumā nav neviena veikala vai benzīntanka, kur mēs varētu izmainīt naudu. Situāciju glābj mūsu namamātes dēls, kurš aizskrien uz mājām pēc 10 reāliem, ko viņš uzdāvina Kristiānai dzimšanas dienā un ar nākamo autobusu mēs dodamies tālāk. Autobuss mūs izmet kaut kādā jocīgā vietā ar 2 pieturām (vienā no tām guļ zirgs), otra ir mūsējā, blakus maziņš benzīntanks. Svētki jāsvin, tāpēc ripinamies uz benzīntanku, kur par 8 reāliem nopērkam siltu šampanieti un ejam uz pieturu vaktēt nākamo autobusu. Atkal tusnīšana ar lielajām somām, skrējiens no vienām durvīm uz otrām un kratīšanās turpinās. Nav ne jausmas, cik mīkstām un pacietīgām pakaļām brazīļi iepērk autobusus. Komforts, ja to tā var nosaukt, vairāk atgādina bērnību laukos, kad sasēdāmies ķerrā un gonkojām pa biešu vagām. Kratīšanās pa kalnainajiem ceļiem padziļina nogurumu, kas iegūts pagājušajā naktī neguļot. Nē, neuzminēji, nekādas ballītes. Brazīlijas mošķi ir drausmīgi kodīgi un indīgi, tāpēc visa nakts tika pavadīta kasoties un tas zināmā mērā laupa rīta celšanās prieku.6:45 vakarā nonākam pirmspēdējā jocīgajā autoostiņā un onkulis aiz lodziņa apgalvo, ka nākamais autobuss uz Ubatuba ir tieši 7! Ok, tā kā vēderā ir bads, Kristiāna fiksi uzmetīs aci apkārtējo veikaliņu piedāvājumam, kamēr es sargāju somas. Plkst. 6:52 es bezspēcīgi noskatos, kā autobuss ar uzrakstu Ubatuba aizripo man gar degunu (onka aiz lodziņa laikam bišķīt kaut ko sajauca, ups) un tieši pēc pusminūtes, kad ir par vēlu, ierodas Kristiāna – sorry, te veikalos nekā nav, tikai mākslīgie ziedi, plastmasas vannas un slotas. ZAJEBIS! Autobuss aizgājis, nogurums uzlicis savu resno dibenu man uz sejas, vēderā kurkst vardes un Ubatubā mums pat nav dzīvesvietas, jo Couchsurfing neviens neatbildēja! Mož mēģinām atrast viesnīcu tepat? Izrādās, vienīgā naktsvieta ir tieši blakus izgāztuvei, virs kuras draudīgi riņķo grifu bars. Nē, paldies, brauksim uz Ubatuba.

Saule riet 8 vakarā un man jau priekšā ir vīzija, cik ilgi kratīsimies ar komfortablo ķerru, līdz nonāksim vietā, kuras nav pat ceļvedī. Značet būs jāguļ uz ielas, jauki!

Sagaidām autobusu un kārtējais bezpriģels ar smago somu tusnīšanu, badu, nogurumu un tupo bābu autobusā, kura man liek atkal tipināt ap autobusu manai sejai liek savilkties pūcīgā grimasē. Kad slapju muguru esmu ietraususies krēslā, viena no somām pirmajā līkumā ar lielu blīkšķi nokrīt zemē. Tajā pat brīdī man izsprāgst dusmu asariņa un es atsakos to smago somu celt augšā. Labi, ka Kristiāna ir nosvērta būtne, viņa saprot, ka jāļauj man izpūcēties savā nodabā un pēc 20 minūtēm esmu atpakaļ dzīvē.

Ap pusdesmitiem autobuss mūs izmet vientuļā autoostā nekurienes vidū. Sveiki, te ir Ubatuba. Vienīgā fotogrāfijas cienīgā vieta – strūklaka, pie kuras tūristiņā nobildējos nākamajā dienā.Tūrista disciplīna iedresējusi iegaumēt ielas un objektus un atceramies, ka dažas ielas iepriekš redzējām uzrakstu HOTEL. Džeki, kas ir stiepuši cementa maisus, sapratīs, cik smags bija katrs solītis. Aizvelkam līdz viesnīcai, kur dāma piedāvā vienu istabiņu par 130 reāliem (~35Ls). Nē, šitāds budžets mums nav ieplānots, jautājam, vai nav kas lētāks? Kāds hostelis? Angliski 98% te runā kā mēs mandarīnu dialektā (jā, arī viesnīcās strādājošie) un ar mēmā šova palīdzību dāma mūs aizsūta trīs mājas tālāk, tpu, es gribēju teikt, uz otru viensīcu.

Stenam uz otru galu, kur cena par vienu istabiņu ir 335 reāli. Tas ir joks? Šī ir tā “lētākā vieta”? Ko viņi te pasniedz brokastīs, ka tāda cena – zīdaiņu smadzenes? Jautājam, vai nav hostelis un viņš mūs sūta atpakaļ uz to pašu viesnīcu, no kuras nākam. Nevaru saprast, vai viņi ir baigi slīpētie vai vienkārši idioti, atmetu ar roku un pajautāju, kur ir hostelis avīžu pārdevējam. Jau pēc minūtes viņa draugs mūs ved uz hosteli, kur nakts ar ļoti labām brokastīm maksāja 10 Ls un tur arī palikām.

Nākamajā rītā atvēru Couchsurfing un tur negaidīti saņemts ielūgums no viena džeka ciemoties pie viņa. Šis dzīvo lielā mājā pie pludmales, vienam garlaicīgi, ir vēl 4 brīvas istabas, ja gribam, viņš var mūs savākt hostelī. Es domāju, ka tas ir joks, bet nē – te nu mēs tagad esam un nākamajos ierakstos būs vairāk skaistu bildīšu un stāstu no paradīzes🙂Te arī nosvinējām Kristiānas dzimšanas dienu🙂 Nu esmu atkal gatava sarunām: O, jums nav atpakaļbiļešu?…😀