Mani pamodina sajūta, ka cepos uz pannas. Lēni atlipinu acis, pār pieri pārripo sviedru lāse. Secinu, ka guļu uz pašas, pašas gultas maliņas,  jo tā ir vienīgā vieta, kur saule nav uzcepusi matraci. Mjā, šī ir cena par kondicioniera neieslēgšanu pa naktī.

Aizstiepjos līdz play pogai, pārliecinos, ka pa žalūzijas caurumiem saule netiek cauri un pēc dažām minūtēm turpinu ļoti agrā rīta snaudu. Kad diena pieņemas spēkā, arī temperatūras stabiņš kāpj un dienas vidū, kad mūsu pilsētas apskates plāni ir pašā zenītā, saule gaisu uzkarsē līdz +36’C.Varbūt salstot mīnus apmēram tikpat grādos šķiet – ak, kaut es būtu tur, bet viss nav nemaz tik saulaini. Gaisa mitrums imitē nepārtrauktu sasvīduma sajūtu, ko pat vairākas dušas dienā nespēj nomākt. Viltotajam sviedram pievienojas arī paša sviedri. Telpās strādājošie glābjas no karstuma ar gaisa kondicionieriem katrā istabā……bet cilvēki ielās vienkārši kūst tāpat kā asfalts. Cilvēki, kuriem darba apstākļi liek pavadīt dienu ielās, izmanto katru brīdi, lai ēnā nosnaustos.Tādos brīžos es ieslēdzu vampīra režīmu un slīdu gar mājām, kurām ir ēnas. Principā, tiek izmantota pat mazākā ēniņa, lai patvertos. Ūdens (vai auksta alus) patēriņš nav izmērāms un šajā karstumā viss izdzertais izsvīst, pat neticis līdz podiņam.Rīt, kad esam ieplānojušas kāpienu pie Jēzus statujas, solās arī būt cepiens. Jāskatās, vai neizkusīsim.

ip