Birkas

, , , , , , , ,

Nezinu kā jums, bet man Riodežaneiro vienmēr asociējās ar to Samba de Janeiro dziesmu un lielo Jēzus statuju. Sambu esmu diezgan atēdusies un ēdīšu vēl vairāk karnevālā, kas sāksies jau pēc pāris dienām, tādēļ vienīgais, kas mani interesēja Rio, bija Jēzus (bet tas nenozīmē, ka dabūju apskatīt tikai to 🙂 ).

Neskatoties uz to, ka dzīvojām salīdzinoši netālu no lielā pieminekļa (principā, izejot uz ielas varējām pamāt), mūs šķīra nacionālā parka džunglis, kuru nevar šķērsot. OK, ko nozīmē, nevar – gan jau dūšīgi vicinoties ar mačetēm pēc pāris dienām var izkulties, bet prātīgākais ir ņemt autobusu, kas apved ap šķērsli.

Braucu divas stundas karstā autobusā un beidzot satikos. Labi, joks, šis te ir pakaļdarinājums pie ieejas.

Lai tiktu pie Jēzus, ir jābrauc ar 20 minūšu vilcieniņu. Neticiet ceļvežiem, bukletiem vai vikipēdijai, ka brauciens augšā – lejā maksā 30 reālus. Par šo triku jums noplēsīs 43 vietējās naudiņas, kas mūsu izpratnē ir ap 13 Ls. Jā, nav lēts prieks. Apsvērām iespēju kāpt kalnā kājām (3 h kāpiens), bet izrādās, ka tāpat ir jāmaksā, tāpēc izvēlējāmies braukt (iemeslus meklēt rakstā par karstumu).Visur, pilnīgi visur tiek veidotas rindas. Arī tad, ja tām nav nekāda pamata (kad būs iedvesma, pakratīšu sirdi arī par šo). Stāvam rindā uz kasi, kur aiz lodziņa sēž omulīgs biļešu tirgotājs. Tā kā ar to nebūtu gana, pie lodziņa klientu pusē stāv 2 personas. Dāma, kuras funkciju tā arī neizpratu un džeks, kurš paņem tev no rokām naudu un pie lodziņa pasaka, cik biļetes tu pērc (principā, veic plaukstas funkciju). Kamēr gaidījām rindā, Jēzus draudzīgo valstu vidū atradām arī Latvijas karogu – tieši blakus Japānai (čau, Ančuk) un Jamaikai.Tāpat kā nācās lauzt stereotipus par karnevālu, arī šeit jārēķinās, ka kāpiens pie Jēzus principā NAV kāpiens. Sākumā vilcieniņš, tad lifts, tad eskalators.Lielā Jēzus statuja atrodas Korkovado kalnā (milzu granīts 710m augstumā), ko ieskauj Floresta de Tijuca nacionālais parks. Ja gribās vēl kādu sausu faktu, ko aizmirsīsi pēc 4 sekundēm – Jēzus piemineklis ir pabeigts 1931. gadā (pārsvarā finansēts no ziedojumiem), sver 635 tonnas un ir 39.6 m augsts (tas tā, pretendē uz apmēram 12 stāvu māju).Pēc tam, kad esi uztrausies uz skatu platformas, skats uz Rio ir ļoti skaists. Sākas bakstīšanās pa gaisu un dzīvesvietas meklējumi mazajās Lego paskata mājiņās. Ja esi pietiekami bagāts, vari Jēzum ieskatīties acīs, lidojot ar helikopteru. Protams, ka šādā vietā var sastapt ne tikai ziņkārīgus tūristus, bet cilvēkus, kuri pie Jēzus nāk lūgties. Nepietika bezkaunības fotografēt meiteni, kura ļoti cītīgi, salikusi plaukstiņas kopā, lūdzās statujai bagātu džeku ar mašīnu. Toties šāda izskatās ieeja uz oficiālo baznīciņu, jo privātākām lūgšanām var izmantot telpu pieminekļa postamentā, kur bildēt aizliegts.Ja vien nav plāns uzkavēties Jēzus kafejnīcā vai suvenīru bodē, pilnīgi pietiek ar pusstundu, lai uztaisītu panorāmas, tūristiņu bildes un piekustu no saules. Tā kā nākamais vilcieniņš atpakaļ ir pēc 20 minūtēm, man ir nepieciešama izklaide – aģentiņā dodos fotografēt citus tūristus.Uzmini nu, kas ir populārākā poza 🙂

Mēs, savukārt, piedūrāmies tēmai “apgarotā”.Arī Kristiāna nepakam negribēja stāties Jēzus pozā. Promejot, uzmetām aci suvenīrbodei. Jēzus dažādos lielumos, kvalitātēs, materiālos un cenās.Absurdākais suvenīrs man šķita alus attaisāmais ar Jēzu. Laikam jau par gaumi nestrīdas. Tā vai nu ir, vai nav.

Nezinu, kas pie vainas – pārlieku lielās ekspektācijas vai arī iestājies ceļojuma pagurums, kad reti kas spēj izsist sajūsmu un zosādu, bet biju gaidījusi lielāku Jēzu un mazāk tautas. Kad būšu bagāta, atgriezīšos un lidošu augšā ar helikopteru (nav nemaz tik nereāls sapnis, ja kas – 7 – 30 minūšu lidojums ir cenās no ~60 – 300 Ls)

ip