Birkas

, , , , , ,

Mūsu pēdējais pieturas punkts Brazīlijā bija Campo Grande, un ne jau tādēļ, ka tur atrodas kāds no 7 pasaules brīnumiem. Drīzāk tādēļ, ka pilsēta ir netālu no Bolīvijas un mēs no Salvadoras atradām lidojumu uz turieni tādā pašā cenā kā braucienu ar autobusu. Nē, nē, nekādu līko muguru un 3 dienas autobusā – tas bija skaidrs.

Nedēļu iepriekš uz vietējo Campo Grande regeja bāru uzrakstīju meilu, ka, ja ir vēlme, var uzorganizēt ar mani pasākumu. Atbilde bija ātra, jo, lai gan Campo Grande dzīvo 1 miljons un tā ir štata centrs, te ir mazpilsētas atmosfēra ar sirsnīgu un atsaucīgu attieksmi. Rezultātā gaidāmā ballīte mums bija iemesls pilsētā uzturēties ilgāk par vienu dienu.

CouchSurfing laimes rats mūs iemeta dzīvot pie plikpauraina pusmūža friziera ar vājām, varētu pat teikt – nebaudāmām angļu valodas zināšanām, toties ar kulināro talantu un plašu, dāsnu sirdi.

Tā kā mūsu frizierim katru dienu bija jāstrādā salonā, veiksme, ka jau otrajā vakaā iepazināmies ar mākslinieci Lorenu, libāņu izcelsmes meiteni mūsu vecumā, kurai pilsētas vecajā autoostā pieder second-hand, rotaslietu un vietējo modes dizaineru veikals. Viņai paveicies, ka telpas nav jāīrē, jo tās esot ģimenes īpašums no vecajiem ziedu laikiem, kad tēvam tur bijusi tirdzniecības vieta. Tagad autoosta pārcelta uz jaunu vietu, bet vecajā pārsvarā nīkuļo tirgus lupatu bodes un Ķīnas pakaļdarinājumu veikali. Lūk arī Lorenas veikals:

Lorena mūs izklaidēja pēc pilnas programmas, kādu vien pilsēta varēja sniegt. Kā vienu no pirmajām vietām apmeklējām vietējo tirgu, kur biezā slānī rindojās piparu bodes un zāļu tēju lāviņas. Tā kā štata lielākais bizness ir gaļas lopu audzēšana, apavu stendos dominēja kovboju tematika, bet mate tējas lāviņās mūs gaidīja trauciņi no lopu nagiem un ragiem.

Ārpus tirgus angāra bizness ir arī vietējiem indiāņiem, kuri turpat zem lapenes arī nakšņo. Nespēju atturēties no vilinājuma par ~90  santīmiem iegādāties gigantisku Černobiļas stila avokado, no kā vēlāk uztaisīju gvakamoli 3 dienām:

Ja vieni ir sajūsmā par baložiem Sv. Marka laukumā Venēcijā, tad es biju pārsteigta, ka pilsētā brīvi lidinās lielās sarkanās un zilās aras, bet zvirbuļu funkciju pilda zaļi papagaiļi. Nav jau brīnums, jo starp Campo Grande un Bolīvijas robežu atrodas Pantanal mitrājs, kur dzīvo ne tikai virkne dažādu putnu sugu, bet arī aligatori un piraņas. Pati pa autobusa logu pa ceļam uz robežu brūnā dīķī redzēju 3 aligatoru muguras. Tomēr aru tēma pilsētā pārliecinoši dominē un uzvar:

Tā kā neņēmām 3 dienu Pantanal tūri par ~Ls 100, tad Lorena mūs aizveda uz dzīvnieku rehabilitācijas parku. Mežonīgo dabas taku gan neizgājām, jo tur pirms stundas kādu zēnu bija nobiedējusi čūska, toties redzējām bruņurupučus, papagaiļus, tukānus un pat vienu pumu, ko dzīvnieku kontrabandisti centušies vest pāri robežai. Parkā zvēri tiek gatavoti brīvībai un dzīvei atpakaļ džungļos:

Pašai Lorenai pieder mazs, jauks Ford Ka, bet bez gaisa kondicioniera un radio, tādēļ dienā, kad braucām skatīties dzīvniekus, viņa bija ‘aizņēmusies’ mammas mašīnu. Protams, ka pa ceļam beidzās degviela, bet mēs divatā ar Ilzi stūmām mašīnu noparkot. Līdzīgi kā Latvijā, visu atrisināja 2 l colas pudele:

Vakarā Lorena mūs aizveda uz sava boyfrenda ierakstu studiju, kur noskatījāmies dokumentālo filmu par Campo Grande alternatīvās mūzikas skauvi:

Un, protams, lielā diena, kad bija jāspēlē ballīte. Ilzei ierādīju videoprojekciju augsto māklslu un arī iesaistīju projektā. Tā kā pilsētā dominē kantrī mūzika, mans London bashment skanējums ar Ilzes psihodēliskajiem video eksperimentiem vietējiem likās kas krietni novatīvs, bet pozitīvā nozīmē. Vārdu sakot, Campo Grande piedzīvojumi beidzās ar uzvaru:

Tagad lai runā Bolīvija (fak, man šķiet, ka esam dziļā Indijā!).