Birkas

, , , , , , ,

Brazīlija, Campo Grande, 5:45 no rīta, zvana modinātājs. Man – izteiktai pūcei, kurai laiku pa laikam ir bezmiega problēmas, šis ir laiks, kad tikko esmu aizmigusi. Ar sabraukta bebra sejas izteiksmi piespiežu sevi nomazgāties un savilkt mugurā iepriekšējā dienā rūpīgi saliktās drēbītes. Neveiklas atvadas no namatēva un avīzēm izklātais taksis, kas mūs aizved līdz autoostai. Šodienas mērķis – tikt līdz Bolīvijas robežai. Kāpjam autobusā uz Corumba – Brazīlijas/ Bolīvijas robežpilsētu. Koferu krāmētājs mēģina ar mums komunicēt, bet neveiksmīgi, jo mūsu portugāļu valodas zināšanas ir suņa līmenī (kaut ko saprotam, bet nerunājam). Neskatoties uz to, ka esmu savīstījusies džemperī un segā, autobusa kondicioniera temperatūra ir sagrozīta tā, ka zosāda un auksts deguns mani pavada visu brauciena laiku. Sešas stundas ledusskapī.

Agrā celšanās un autobusa miermīlīgā šūpošanās mani iemidzina un es palaižu garām Animal Planet skatus. Brīdī, kad skatos pirmo sapnīti, mani pamodina Kristiānas elkoņa dūriens man sānā: “Skaties!!! Aligatori!” Protams, kamēr es atlipinu acis, noorientējos “ko-a? kaaaas?”, sen jau esam garām. Jau ceļvedī bija brīdinājums par faunas pārpilnību šajā pierobežas zonā – milzīgi purvāji, sulīgi meži un ļoti daudz dzīvu radību, kas apskatāmas ne tikai speciālās ekskusijās, bet tāpat – pa autobusa logu un sabrauktās versijas – uz ceļa.

14:45, Corumba autoosta. Veiksmīgi esam atbraukuši pusstundu ātrāk kā plānots. Tas labi, jo ceļvedī rakstīts, ka imigrācijas dienests strādā tikai līdz 17, un tas mums dod cerību, ka paspēsim sakārtot papīrus un nakti pārlaist 10x lētākajā Bolīvijā. Jau kāpjot ārā no autobusa mūs iekļauj “tūrisma aģentu” saujiņa, kas piedāvā tūres, autobusus, paskatīties zvēriņus un vēl sazinko. Esmu tikko pamodusies (tad man parasti ir nerunīgākais un sliktākais noskaņojums) un ar “es tevi tūdaļ saklapēšu ar avīzi” sejas izteiksmi pagriežos pret vienu no aģentiem. Viņš atvainojas, ka uzplijas tik ātri, kad vēl guļu, un iespiež man rokās savu vizītkarti. Tajā brīdī mani nodarbina somu savākšanas process, nevis čūsku tūre (tādu pati varu noorganizēt, apskatoties spogulī), jo esam brīdinātas par vairākiem uzmanības novēršanas paņēmieniem, lai apzagtu tūristus.

Esam sapakojušās un stāvam pie lodziņa, kur it kā vajadzētu dabūt zīmogu pasē. Pietipina viens no tūrisma aģentiem un paskaidro, ka ofiss ir pārcelts uz robežu un uz turieni jābrauc ar autobusu vai taksi. Autobuss maksā 70 santīmi, bet taksis – 9 Ls. Skaidrs, ka gandrīz +40 grādu svelmē klumburējam uz autobusu. Kā jau riktīgas tūristes, sākumā ietupjamies nepareizajā pieturā, kas ved ļaudis pretējā virzienā. Atkal mūs glābj izpalīdzīgie vietējie un ietupina mūs, kur nākas.

Atkratās sarūsējusi grabaža, kas izmet mūs nekurienē. O, tā varētu izskatīties Bolīvijas robeža. Mugursoma plecos un lienam iekšā ofisiņā, kas pēc skata atgādina… ofisiņu. Frontēra aki? O, nonono? Onka mūs izstumj uz ielas un norāda, ka mums jābrauc ar vēl vienu autobusu. Es nezinu, kā viņi zina, vai iepriekšējā autobusā esmu samaksājusi naudu, bet šeit populāri ir savienotie braucieni. Pirmajā busā samaksā, ar nākamo brauc par brīvu, bet biļeti nedod, značet pierādīt nevar nekā.

Tupam pieturā, kurā pirms mums jau satupusi puišu čupiņa, ar kuru vēlāk arī iepazīsiemies un sastapsimies vairākkārt. Ir ļoti, ļoti karsti, dzeru siltu minerālūdeni un noslauku sasvīdušo seju krekliņa. Kristiāna man aizrāda, ka tas izskatās neglīti, es uzmetu lūpu un turpmāko pusstundu ar dredaino nekomunicēju. Beidzot atnāk arī ilgi gaidītais autobuss, kas mūs izmet vēl vienā nekurienē, bet šoreiz tā IR Bolīvijas robeža. Labā ziņa tāda, ka imigrācijas dienests tomēr strādā līdz 18 (nevis 17, kā rakstīts ceļvedī). Sliktā – priekšā ir iespaidīga rinda, kuru ievainota bruņurupuča ātrumā apkalpo tikai 2 darbinieki. Ja nepaspējam izstāvēt, jānakšņo uz robežas. Nepagāja ne 2 stundas un tikām pie lodziņa. Kristiānu palaida vieglāk, manu pasi pētīja ilgāk (droši vien ieskenēja pases bildi, lai pēc tam var kolektīvi uzjautrināties). Viens zīmogs te, otrs jādabū pēc 30 metriem. Esam laimes luteklītes, jo otro ofisu, kur jādabū pēdējais ieraksts, aizslēdza tieši AIZ mums, nevis PIRMS ^_^Ja kādu interesē privāta rakstura detaļas, esmu pēkšņi kļuvusi par trīsbērnu māti. Pateicoties svešvalodu ekspertiem uz robežas, sadaļā BĒRNI ir saspiesti šī ceļojuma zīmogi. Iepazīstieties ar manām trīs meitām – Urugvaju, Brazīliju un Bolīviju. Un jā, arī uzvārds man ir jauns – Pepersone (paldies lidostas darbiniecei ar līkajiem pirkstiem).

17.50 – esam Bolīvijā, mainām naudu no reāliem uz boliviāniem un plānojam paspēt uz vilcienu, kas atiet 19:00.Meklēju taksi un sarunāju to par 80 santīmiem no cilvēka (braucienā mums piebiedrojas jaunzēlandietis Brets). Kratījiens pa putekļainiem ceļiem un nonākam stacijā. O-ho- reku sēž redzēti ļaudis! Meitenes no Dānijas un puiši no visām pasaules malām. Ko tad jūs te tā sēžat? Izrādās, šodien vilciens vairs neiet. Tiek izrunātas visas citas iespējamās opcijas tikt tālāk, bet mēs ar Kristiānu nolemjam, ka tomēr gribās dušu un gulēšanu horizontālā pozīcijā. Pāri ielai ir hostelis, kurā ar neveiklu spāņu valodu noskaidroju, ka istabiņa maksā 4.80 Ls (par abām) un pēc pāris stundām mēs tur sastapsim arī citus ceļabiedrus, kas būs aplauzušies uz autobusu vai citiem transportiem. Izrādās, ka ceļš ir bloķēts streika dēļ un neiet nekāds transports.

Elektrības mūsu ielā arī nav, tādēļ paēdam vietējā krogā sveču gaismā par diviem latiem (cenas tiešām 10x patīkamākas kā Brazīlijā) un dodamies uz Čučumuižu, lai nākamajā rītā mēģinātu tikt tālāk.8:40 no rīta un hosteļa terasē satiekam vakardienas ceļabiedrus. Streiks turpinās, šodien neiet ne vilciens, ne autobuss un pārējie nolemj braukt uz lidostu, kur par 600 boliviāniem ir iespēja (arī neiespēja) dabūt gaisa transpartu uz Santakrūzu, kas ir arī mūsu nākamā pieturvieta. Mums 600 naudiņas ir pārāk liels sitiens pa maku (vilciens maksā 115) un nolemjam riskēt – gaidīsim rītdienu, varbūt streiks būs beidzies.

Ko nu? Esam iesprūdušas pierobežas pilsētiņā, kurai pat īsti nemāku izrunāt nosaukumu (Quijarro) uz nezināmu laiku un te īsti nav, ko darīt. Ja godīgi, neesmu pārāk apbēdināta, jo brauciens ledusskapī mani ir saaukstējis. Pamodos ar puņķi līdz ceļiem un vīrieša balsi. Nav pat slikti, ka dabūšu te pagulēt tuč, tuč (atsauce uz Rītiņu) ilgāk.

Gaidām streika rezultātus. Tikmēr skatāmies Breaking Bad un rakstām blogus……ko vēlāk mēģināsim publicēt šajā interneta kafejnīcā, bet neveiksmīgi, jo arī interneta šajā pilsētā NAV.Kad sajutīšos mazliet labāk, iesim arī apskatīt pilsētu……un ēdīsim pusdienas šajā “kafejnīcā” (skatīt plastmasas krēslus aiz baltās mašīnas). Pēc dažām stundām atkal izmēģināsim laimi vilciena kasē un mums paveiksmies, jo vilciens rītdien atkal sāks kursēt! Rītdien izbrauksim plkst. 11 no rīta un ja viss notiks kā plānots, galā nonāksim plkst. 7 no rīta nākamajā dienā.

Pipariņš a.k.a. ip