Birkas

, , , , ,

Ja plāno ceļojumu pa Bolīviju, mans ieteikums būtu – neplānot. Tu vari pierakstīt pilsētas un vietas, ko vēlies apmeklēt, bet datumu grafiks būs aptuvens. Iemesls – Bolīvijas sabiedriskā transporta sistēma.

Viens no aspektiem, kādēļ plāni var mainīties – streiki. Tie Bolīvijā ir diezgan izplatīti un arī mums nācās saskarties ar šo problēmu. Tev var sanākt iesprūst kādā pilsētā uz nezināmu laiku, jo šeit modē ir nobloķēt ceļus, ka ne pa sliedēm, ne ceļu tikt uz priekšu nevar. Ja nestreiko aviatori, var mēģināt lidot, bet es ieteiktu atslābt un pagaidīt – streiki nevelkas ilgāk par dažām dienām. Citreiz gadās, ka streiks sākas pēkšņi un var sanākt kā mūsu paziņai, kura nu jau ir pārcēlusies uz dzīvi Bolīvijā – 6 km no Santakrūzas vilciens apstājās – eskuze mua, ceļi bloķēti, neviens transports netiek uz priekšu, tālāk jāiet kājām (tāpēc nekrāmē smagas ceļojuma somas, jo mērojamie attālumi ar kājām var būt neparedzami).

Vilciens.
Kad plānojām vairāk kā 20 stundu braucienu ar vilcienu, bijām rēķinājušās ar iespējām tikt kupejās (galu galā, nakts brauciens). Skuju. Mūsu gadījumā tādu opciju nav un vispār bijām priecīgas, ka gāja vismaz tāds braucamais, jo streika dēļ bijām iesprostotas mazā ciematiņā nekurienē. Noļeckāti krēsli…… kas atliecas tikai mazliet un izsēdējumi, kuru detaļas spiežas sānos (kas atstās arī zilumus, ja kas) – tas ir mūsu komforts tuvākajai dienai.Restorāna vagona šajā braucamajā nav, tādēļ jāiztiek ar līdzpaņemto un pa logu nopērkamajām lietām. Pārdevēji katrā pieturā siro gan pie logiem, gan vagonā un nopirkt var visu – no limonādēm, līdz pīrādziņiem un ceptām vistām.

Sliedes ir diezgan izjātas, vilciens ļoti šūpojas no viena sāna uz otru un nav skaidrs, vai nu riepas ir kantainas vai vilciens vienkārši iet kājām, lēni šūpojot savus gurnus kā mollīga kundze.
Pārvietošanās ātrums – nenosakāms. Katrā gadījumā, var paspēt nejauši izmest pa logu telefonu, izlekt ārā un ielekt atpakaļ. To, ka nav gaisa kondicioniera, laikam pat nav vērts pieminēt, tādēļ katrs atvēsinās pa savam.

Autobuss.

Fantāzijas, ka autoostā pieejams kopīgs saraksts ar autobusu atiešanas laikiem, vari iebāzt tajā pašā folderī, kur ticību Lieldienu zaķim. Tieši tāpat uzrakstiem, ka ir pieejams internets.Starp citu – pārbaudi, no kuras autoostas iziet tavs plānotais autobuss, jo termināli atrodas dažādās pilsētas vietās un no katra atiet autobusi tikai uz konkrētām pilsētām!Jau pie autoostas ieejas cilvēki klaigā dažādu pilsētu nosaukumus. Stulbākais, ko var izdarīt – pieiet pie viņiem, samaksāt naudu un vēl iedot savu pasi mistisku dokumentu kārtošanai. Tas var beigties ar nekur neaizbraukšanu un vēl savu dokumentu izpirkšanu. Cilvēki, kuri klausa vietējo un pieredzējušu ceļotāju ieteikumiem, dodas iekšā autoostā un sāk spēlēt detektīvos. Pie dažādiem lodziņiem, kas katrs pārstāv savu autobusu kompānijiņu, var noskaidrot cenas un atiešanas laikus. Ieteikums – skatīties, lai autobuss piedāvā semi-cama vai cama sēdekļus, kas nozīmē, ka tie ir atliecami uz aizmuguri. Pretējā gadījumā var nākties lauzt muguru raienēra tipa sēdekļos, kur ne kājām, ne pakaļai vieta.

Bolīvijas specifika – atsevišķi jāpērk pašas autoostas biļete. Tāds kā nodoklis, cenā ap 10 – 20 santīmiem (atkarībā no autoostas) – par to vien, ka izmanto sabiedrisko transportu.Arī autobusos un pie lodziņiem var nopirkt pārtiku un dzērienus, par to nav jāuztraucas. Cenas arī patīkamas, piemēram, pīrāgs ar sieru par 8 santīmiem, cepta vista ar rīsiem un kartupeļiem – zem lata. No savas puses varētu ieteikt rokas bagāžā paņemt līdzi siltās drēbes, jo autobusi bieži brauc cauri kalniem un tur ir ļooooti auksti. Turpinot par kalniem – tur paliek arī daļa tūristu un autobusu pasažieru. Ceļi ir ļoti līkumoti, šauri un statistika par bojāgājušajiem ir baisa.Kalnainajos ceļos ceļš ir ļoti, ļoti putekļains un autobusi nav pārāk hermētiski, tādēļ labi salonā līdzi paņemt kādu segu, zem kā noslēpties un izņemt kontaktlēcas, jo putekļu mākonis ir sajūtams pat ar garšas kārpiņām, bet acis un deguns ir pilni ar dubļiem, kas kņudina un grauž.

Labākais variants ir mēģināt gulēt, jo saule riet ap 7 un autobusā apgaismojuma nav. Lai nav jādomā par baisajām nogāzēm, kurām braucam ļoti, ļoti tuvu, var paņemt mazu šļuciņu stiprāka dzēriena un gulēt. Alu gan neņem, jo autobusos tualetes nav un var sanākt ciesties 5 stundas līdz nākamajai pieturai. Jābūt gatavam uz to, ka sabiedriskā transporta pienākšanas/ atiešanas laiki ir diezgan elastīgi.
Ierasties galapunktā 3 stundas vēlāk ir pilnīgi normāla parādība (ja kāds tevi sagaida, tad jau ar novītušām puķēm).

Taksometrs. Rēķinies, ka sarunātās cenas tiek rēķinātas uz vienu personu. Par summu vienoties vajadzētu pirms, nevis pēc brauciena, jo visā Dienvidamerikā tūrists ir izkāšams un apčakarējams naudas maks. Cenas – parasti ap pārdesmit santīmiem, nuuu, ap latu tad, ja jābrauc baigais gabals cauri visai pilsētai. Šoferīšiem parasti patīk klausīties vietējo šlāgeri un daudz runāt, bet pārsvarā ļoti lādzīgas un izpalīdzīgas būtnes.
ip