Birkas

, , , ,

Lai gan pirms iebraukšanas Bolīvijā mani bijā pārņēmusi neviltota sajūsma par to ‘nezināmo-gaidāmo’, rezultātā tur pavadījām tikai 12 dienas, apskatot visu, kas bija plānā. Nevar noliegt – Bolīvija ir ‘trešā’ valsts, un tas ir jūtams ik uz soļa: sabiedriskajā ēdināšanā, cilvēku sadzīvē, mājokļu risinājumos, hosteļos, atejās, apkalpošanā un, protams, arī vienā pozitīvā aspektā – cenās. Lielā mērā negatīvās lietas mūs mudināja ātrāk nosmelt valsts piedāvāto dabas skaistuma krējumu un laisties lapās uz Čīli. Taču pirms tam paņēmām 3 dienu tūri pa augstkalnu reģionu no Uyuni sāls tuksneša, lielākā pasaulē, līdz pat Čīles Atacama tuksnesim, sausākajam pasaulē.

Uyuni ciematā ieradāmies ar grabošu autobusu neilgi pēc pusnakts, tomēr vietējie biznesmeņi nesnauda, un divas bižainas bolīviešu tantes mūs ievilināja savā viesnīcā, un jau nākamajā dienā pie brokastu kafijas pierakstīja 6 cilvēku ekskursijas gupā ar džipu. Lieliski! Jo ātrāk, jo labāk – šāds temps mūs pārsteidza un sajūsmināja. Šķīrāmies no aptuveni 80 Ls no personas. Pusotras stundas laikā ar visiem koferiem bija jābūt starta gatavībā.

Pa dubļainajām Uyuni ielām ar savām smagajām paunām aizklunkurējām līdz nelielajai tūrisma aģentūrai, un, tavu laimi, pēc stundas nīkšanas uz ielas, arī mūsu 4×4 Toyota bija klāt. Komplektācijā – bolīviešu šoferis un tūres pavāre, nesen precējies amerikāņu pārītis un divas trakas poļu hipsteres ar dažāda kalibra fotoaparātiem. Tā kā mašīnā sēdāmies pēdējās, aizmugurējās divas sēdvietas mums abām bija jādala ar pavāri, kas nepārtraukti zelēja kokas lapas un neganti ķiķināja. Bet latvieši ir pacietīga tauta.

Pirmā apskates vieta turpat netālu no ciemata – vilcienu kapsēta. Spokaina vesterna tipa vieta tuksnesī, bet pilna ar playful tūristiem. 10 minūtes foto-šmoto un braucam tālāk.

Nākamais objekts – Uyuni sāls tuksnesis un sāls ieguves process, bet pa ceļam – lamas:

Tā kā ir lietus periods, sāls ir slapja, bet dažviet zem sāls segas ir ūdens – šoferiem jābūt zinošiem un uzmanīgiem, lai neielūztu. Izskatās pēc aizsaluša ezera, bet ir pavasara siltums, esam ap 3000 m vjl. Strādnieki ar respiratoriem sāli sastumj mazās piramīdās žūšanai, vēlāk iekrauj vienkāršās kravas mašīnas. Pāri sāls klājienam visu laiku kursē džipi un tūristu bari, tā ka arī krāsa nav 100% balta.

Dodamies dziļāk tuksnesī, kur cilvēki cenšas radoši iepozēt fotokamerām. Piemēram, 3 jaunekļu kailfotofoto (paldies manam 10x zoom):

Arī Ilzīte neatpaliek ar savu graciozo gulbja baletu. Pēc tam, kad visi izkustējušies, pavāre Veronika (jep, tā ar priekšautu), mūs paēdina ar cenā iekļauto pusdienu devu.

Pēc tam varam iet apskatīties viesnīcu, kas būvēta no sāls. Sienas no sāls, krēsliņi, galdiņi – no sāls. Arī gultas no sāls.

Viesīcai ap stūri čurāt nedrīkst, galu galā, tā jau var aizskalot prom visu būvi, tomēr ne vienmēr visiem gribās maksāt 40 sant par speciālo mazmājiņu. Turpat netālu apskatījām arī ‘sāls acis’, kas reāli bija tādi kā pazemes avoti tuksneša malā, bet pēc tam – 4 h ilgs pārbrauciens uz naktsmītni pionieru nometnes stilā Andu kalnu viducī ar auksto ūdeni un gulēšanu drēbēs. Celšanās 6:00.Kristiana