Birkas

, , , , , , ,


Dienu 6:00 no rīta sākam ar sīko huligānismu, uzkāpjot uz naktsmītnes jumta, kas taisīts no tāda kā māla un tuksneša krūmu sajaukuma un viegli šūpojas uz iekšu. Skaists kalnu tuksneša saullēkts, silta gaisma un atmosfēriskas bildes.

Šodien galvenā lieta programmā – dažādu krāsu lagūnas ar un bez flamingo kolonijām. Pa ceļam uz pirmo mūs izmet akmeņainā apvidū kārtejam 10 minūšu foto-šmoto, ko arī pilnvērtīgi izmantojam.

Ausīs džinkst, bet pakrūtē agrās celšanās uz brokastu nelabums. Sākam zelēt mums Sukres kokalerosu mītiņā dāvinātās kokas lapas – galu galā ir 4125 m vjl. un pirmā lagūna.

Mēģinu flamingo baru barot ar aizvakardienas sakaltušo baltmaizes pikuci, bet putni ir bailīgi un nenāk tuvumā. Izmisīgie barošanas mēģinājumi un vieglais nelabums rada vēlēšanos pašai piesiet dūšu ar kaut ko sāļu.

Galu galā – BINGO! Šodien pusdienas ar lamas gaļu pavāre Veronika ir paredzējusi ātrāk. Džips tiek apstādināts aizvējā pie klintīm un bagāžniekā tiek improvizēts galds. Ilzīte noloka gaļas kluci, bet man kaut kā smaga pārika tādā augstumā nekārojas, tādēļ apēdu tikai dārzeņus ar majonēzi.Nākamais objekts, ko pirms tam jau esam saskatījušās uz neskaitāmām pastkartēm, plakātiem un tūrisma ceļvežos, ir akmens koks: Nu, ko lai saka, parasts akmens vien ir.  Daudz jautrāks objekts likās pie koka esošā mazmājiņa tuksneša vidū. Tik maza, ka ne saskatīt😀Pastaigājām vēl nedaudz apkārt ap koku un mazmājiņu un uzkāpām uz pāris citiem akmeņiem, jo kokā kāpt nedrīkstēja:

Un, visbeidzot, iespaidīgākais dabas brīnums pēc Uyuni sāls tuksneša – Krāsainā lagūna (Laguna Colorada) ar apjomīgu flamingo koloniju:

Turpat blakus lagūnai jau 15 00 dienā mūs kā tādus Sniegbaltītes rūķus nomitināja nakšņošanai 7-vietīgā numurā. Elektrību hostelī ražo saules baterijas, duša un fotoaparāta lādēšana ir par atsevišķu samaksu, par internetu vispār var aizmirst. Tā kā vēl ir diena, lagūna apskatīta un īsti nav, ko darīt, ejam eksplorēt vietējo ciema veikalu un tā GAĻAS NODAĻU (!).Negaidīti, bet garais vakars pagāja negaidīti jautri – katrs gupas dalībnieks no sirds izstāstīja savu dzīvi, turklāt Veronika mums uzsauca arī pudeli vīna, un tādā augstumā daudz nevajag, ticiet man. Nakamajā rītā cēlāmies 4:00, lai redzētu geizerus un savlaicīgi šķērsotu Čīles robežu. Bet par to cits stāsts, ko vēlāk pastāstīs Ilzīte.

Kristiāna