Birkas

, , , , , ,

Kā Kristiāna aprakstīja iepriekšējos 2 garadarbos, Bolīvijā paņēmām trīs dienu tūri ar džipiem, nošaujot divus zaķus – apmeklējot ievērojamākās Bolīvijas vietas (sāls tuksnesis, Dalī tuksnesis, vulkāni, visādi lieli akmeņi, lagūnas, termālie ūdeņi, geizeri, flamingo ezeri utt.) un virzoties tuvāk Čīles robežai.

Trešās dienas rīts sākas 4:00. Lielā aukstuma dēļ visi esam gulējuši drēbēs, tādēļ pucēšanās neaizņem daudz laika. Izspūrušām sejām visi tiekamies kopīgajā vannas istabā, izbirstējam rīkles un bez brokastīm ieveļamies džipā. Apkārt valda piķa tumsa un klusums. Kāpēc otrai tūristu grupai, kas dzīvo ar mums vienā mājiņā, atļauj gulēt stundu ilgāk, ko-a?

Sākam ceļu pa izdangātajiem neceļiem un aizsalušajām peļķēm. Mašīnas salonā jūtams Veronikas vakar dāvinātā vīna tvans. Bāc, atkal dungoju… katru reizi, kā atceros mūsu pavārīti Veroniku, galvā iesēžas Prāta Vētras dziesma “Veronika“… viiirtuves galds, uz galda Veronikas vīns, kaut kas nav tāāāā…

Aukstums ir neciešams, logi salst ciet un ziemu nepieredzējušais šoferītis mēģina tīrīt priekšējo stiklu ar mitru lupatu, saķēzot situāciju vēl vairāk. Pārvietojamies aizmiguša rāpuļa ātrumā, apmaldamies un mums kļūst skaidrs, kāpēc visi citi ceļas stundu vēlāk, bet tāpat ir ātrāk visos objektos par mums – mūsu šoferītis sirdī ir igaunis.

Aiz tuksneša kāpām parādās pirmie saules stari un mēs esam klāt pirmajam apskates objektam – geizeriem.Jau pa gabalu dzirdams troksnis – geizeri šņāc ar rūpnīcu cienīgu plaušu.Lielajā salā ir kārdinājums ielikt roku vai kādu citu locekli sasildīties virs tvaika, bet tas nebūt nav prātīgi, jo tvaiku temperatūra ir pārāk liela un katru gadu vairāki tūristi (neskatoties uz brīdinājumiem) sasildās appaucējoties. Kristiāna iztiek ar septiņpadsmit drēbju kārtām un plediņu. Supermena tērps der.Nākamo objektu gaidām visvairāk – termālie ūdeņi! Pēdējās dienās esam dzīvojuši tuksnešos, aukstumā, bez ekstrām un mazgāšanās – tad nu varat iedomāties, ar kādu sajūsmu uz sejas izteiksmēm mūsu džipa saturs sagaidīja siltās straumes……anormāls skaistums, flamingo turpat blakus un iespēja sagaidīt rītu šeit…pēdējā satuntuļotā bilde, pirms metam nost drēbes… …un lecam dabas baseinā – vulkānu uzsildītājos ūdeņos!Ja dosies šajā pašā tūrē, rēķinies, ka tur nav nekādu pārģērbšanās kabīņu vai mantu glabātuvju – visi turpat nomet drēbes un metas sildīties. Ūdens temperatūra karstāka kā vannā un drīz viens otram atzīstamies, ka galva griežas uz nebēdu – kalnu augstums, neizgulēšanās, tukšā dūša un karstais ūdens nodrošina prāta karuseļus.Pēc krietna laiciņa Veronika mūs aicina brokastīs – kafija, pankūkas un citi saldumi. Ātri iekožam un steidzam uz Zaļo Lagūnu, pēc kuras mums jāskrien uz Bolīvijas – Čīles robežu, kur mūs sagaidīs autobusiks. Zaļā Lagūna paliek Zaļā Lagūna – pēc iepriekšējās dienās piedzīvotā nešķiet, ka bija ļoti vērts steigties prom no termālajiem ūdeņiem, lai apskatītu kārtējo glīšo peļķi pie kalna.Veronika ar šoferi mūs steidzina – cak, cak, fiksi pa mašīnām, jāsteidzas uz robežas busu! Un kā jums šķiet, vai bija vērts tā steigties? Nācās krietnu laiciņu padirnēt, kamēr mūsu izslavētais transports ieradās. Pa to laiku tikām iestumti robežkontroles punktā (tā būdiņa man fonā)……kur onkulis par imigrācijas zīmītes savākšanu un zīmogu no katras sejas ievāc 1.20 Ls. Ja vairs nav palikuši boliviāni, var maksāt dolāros, bet tad izmaksas ir 2.50 Ls. Saprotam, ka tiekam čakarēti un spāniski tekoši runājošās polietes sāk skaidroties: “wtf, vecīt, kas tas par likumu, nekur nav rakstīts par tādu nodevu!”, uz ko onkulis mums priekšā noliek saņurcītu lapeli. Bezspēcīgi nobubinam, samaksājam, savācam pases un ejam grozīties apkārt. Izklaides objektu šajā tuksnesī nav daudz – robežkontroles būdiņa un sieviešu tualete, kas ir iespēja noslēpties aiz sarūsējuša autobusa. Vīriešiem D-Amerikā paradums ir čurāt visur, kur pagadās, tāpēc viņiem nav atsevišķu labierīcību.Paspējam nogarlaikoties, sabildēties, atbrīvoties no liekajām vielām un priekšmetiem (piemēram, ābola – Čīles robeža ir ļoti stingra ar skeneriem un aizliedz ievest ļoti daudz lietas, pārtiku tajā skaitā), pārkārtot somas, vēlreiz nogarlaikoties un tad jau klāt arī busiņš, kas mūs vedīs uz Čīli! Somas busā tiek krāmētas pa aizmugurējo logu – normāla kačalka, ņemot vērā mūsu somu svarus🙂… sirsnīgas atvadas no mūsu šoferīša……un pavārītes Veronikas, kas parūpējas, lai visi esam satupuši pareizajā busiņā, neviens neko nav aizmirsis un mīļi pamāj mums visiem ar roku, kad šķērsojam Čīles robežu.

Liela pateicība liktenim, ka salika mūs vienā džipā ar superīgiem cilvēkiem. Mums paveicās gan ar sirsnīgo ķiķinātāju Veroniku, gan labsirdīgo šoferīti, gan kompāniju – amerikāņu pāri Raienu un Sintiju, kas arī ceļo mēnešiem ilgi un raksta par to blogu; un talantīgajām poļu meitenēm Dorotai un Annai, kuras pārsvarā studē Francijā, bet šobrīd apmaiņas programmā ir Santjago. Ceru, ka mūsu noruna tikties pēc laika Eiropā piepildīsies🙂

ip