Birkas

, , , , , ,

Pēc atvadām no Veronikas un Bolīvijas trīsdienu tūres šoferīša, tiekam iesēdinātas busiņā uz Čīli. Kratoties busā, nākas pildīt veidlapas, lai nokārtotu imigrācijas papīrus un robežšķērsošanas lauciņā rakstām San Pedro de Atacama.

Robežkontrole Čīlē ir ļoti stingra. Pirmais etaps ir lodziņš pie onkas, kurš jautā par ceļojuma mērķi un prognozējamo uzturēšanās laiku. Pēc sī es ai izmeklēšanas razbainieku datu bāzē onka mūsu sejas neatrod un iespiež zīmogus. Tālāk jādodas ar visām somām uz skeneri kā lidostā, kur viss somu saturs tiek izanalizēts. Tieku izprašņāta par pārtikas somas saturu – vai cepumos nav žāvētu augļu.

Kopš augļu mušiņu izraisītas epidēmijas, pāri Čīles robežai nedrīkst vest ne odziņas. Kontrolierei fonā redzu vairākus konfiscētus ābolus, kas sakārtoti rindiņā kā matrjoškas. Vēlāk piedzīvosim arī mirkļus, kad pēc nejaušās izlases principa tiek apstādināti autobusi un ar suņiem notiek narkotiku meklēšana – Čīlē kontroles jautājums tiek uztverts nopietni! Pēc robežas šķērsošanas tiekam sasēdināti atpakaļ autobusā un aizvesti uz kaut kādu smilšu pagalmiņu, kas pat nav autoosta. Šoferis lietišķi norāda virzienus – uz to pusi ir naudas maiņa, tajā galā – taksometri, uz redzēšanos. Nu, neko – somas plecos un čāpojam uz centru!San Pedro de Atacama ir maza, mīlīga pilsētiņa ar nedaudz vairāk kā 4000 iedzīvotājiem. Pamatnodarbošanās – tūrisms, jo šis ir ierastais spots, kur izmet nogurušos tūristus no Bolīvijas.

Pilsētiņa atrodas Atakamas tuksnesī, kas ir sausākais pasaulē. Viss, pilnīgi viss ir putekļos. Arī mēs pēc neilga laika pārklāsimies ar gaiši brūnu kārtiņu – līdzīgi šī māja man fonā, kas oriģināli ir balta🙂Joprojām turamies kopā ar Bolīvijas tūres cilvēkiem un tā kā turpmākie ceļojumu plāni mums atšķiras, nolemjam, ka esam pelnījuši pēdējās kopīgās pusdienas. Sarunājam tikšanos centrālajā laukumā pēc pusstundas un dodamies hosteļa meklējumos.

Mums piesienas tūrisma aģents, kurš zinot ļoti labu vietu par ļoti labu cenu. Jautājam, vai varēsim dabūt atsevišķu istabu – tūres nogurums un nepārtrauktā būšana/ gulēšana/ ēšana/ runāšanās ar svešiem cilvēkiem radījusi spiedīgu vajadzību pēc nelielas privātas telpas un klusuma. Jā, jā, ir tur atsevišķas istabas. Jau pusceļā saprotu, ka “tepat aiz stūra” ir salti meli, jo jāpaiet vēl viena ieliņa, tad vēl viena, un tad jau te, drīz…

Ņemot vērā to, ka esmu modusies 4 no rīta, ar smagu somu plecos, kūstu no saules cepiena, noreibusi no kalnu augstuma, ausis aizkritušas, vēderā ir tikai puspankūka, kas apēsta pirms simts stundām, pēc “vēl viena līkumiņa” esmu gatava ar savu divdesmitkilogramīgo mugursomu iemest pa aģenta tukšo pauri. Sakožu zobus, pasaku kādu cinisku frāzi par hosteļa “tuvumu” un turpinu paciest “vēl vienu līkumiņu”.

Beidzot nonākam galapunktā un kā jums šķiet, vai viņiem ir atsevišķas istabas? Hā Hā. Aģents mēģina mums iestāstīt, ka tas nekas – var jau arī gulēt kopīgajā istabā vēl ar 20 citiem cilvēkiem. Pajautāju, kuru daļu no vārda “privātums” viņš nesaprot, paņemam somas un ejam meklēt naktsmājas savā hodā.

Skatos pulkstenī, ka jau kavējam tikšanos ar Bolīvijas tūres draugiem. Kavēt man riebjas tikpat ļoti kā ķirbju – piena zupa, tāpēc sabožos. Riebīgais noskaņojums dod drosmi dažādās recepcijās izrādīt nepatiku par pārlieku lielajām cenām par mazām, smirdīgām un netīrām (!) istabiņām. Beidzot atrodam jauku hostelīti par pieņemamu cenu. Tiesa gan, bez interneta un diezgan limitētu iespēju baudīt karstu dušu (sausākajā tuksnesī pasaulē katra ūdens lāsīte tiek taupīta), bet pārējais viss ir ļoti brīnišķīgi. Nu, varbūt vienīgi džeks, kuram istabiņa ir meiteņu tualetē, tā nedomā. Vai arī tomēr?🙂 Nometam somas un skrienam uz tikšanos.Visi esam laimīgi tikušies un dodamies pārtikas medībās. Tā kā serviss ir Bolīvijas līmenī, mums ir ļoti daudz laika uzjautrināties vienam par otru, pirms mūs apkalpo. Salīdzinām, cik svaigi bijām pirmajā dienā, un cik saņurcīti, iedeguši oposumi mēs esam pēc tūres.Beidzot tiekam pie zupām un salātiem, kas tuksnesīgajās vietās tiek sagaidīti ar ovācijām! Kristiānai, kā jau gurmānei un talantīgai pavārei, patīk iemūžināt teju visu, ko mēs ēdam, tādēļ piedāvāju bildi ar zupas tuvplānu🙂 Un te ir mūsu kompānija ar Kristiānu aizkadrā. Pēc pusdienām saprotam, ka jādodas pagulēt. Pa ceļam nejauši uzskrienam vietējam tirdziņam, kur varam sapirkties visādus svaigumus……ko vakarā Kristiāna pārvērtīs kārtējā kulinārijas brīnumā.Atlikušo dienas daļu pavadīsim atpūšoties, šķirojot bildes…… un iegādājoties biļetes nākamajā dienā uz Ikiki, lai es satiktos ar vidusskolas draudzeni Marianu, ko neesmu redzējusi 10 gadus🙂 Par “pēc 10 gadiem” tikšanos jau nākamajā rakstā🙂
ip