Birkas

, , , , , , ,

Mans vidusskolas laiks saistāms ar Draudzīgā Aicinājuma Cēsu valsts ģimnāziju. 11. klases laikā mūsu kolektīvā parādījās maza, enerģiska būtne no Čīles. Šī apmaiņas programmas būtne, vārdā Mariana, ar laiku kļuva par ļoti labu draudzeni.

Tik karstasinīgu būtni līdz tam laikam nebiju satikusi – noskaņojuma temperatūra minūtes laikā varēja mainīties no ugunīgām dusmām līdz absolūtai mīlestībai. Citreiz… nu, labi,varbūt biežāk, vēsā mierā iesmaidīju par viņas pārspīlēto reakciju, izsakot samērā ciniskas piezīmes, par ko izpelnījos arī savu pirmo tetovējumu. Cirtiens ar to klik-klik aso zīmuli man kājā un – voila! – dzimumzīmes lieluma punkts grafīta krāsā mani rotā joprojām.

Kad šķīrāmies, protams, tika bārstīti solījumi, ka tiksimies atkal, bet parasti šie teksti kaut kur izplēn un izturos pret tiem samērā skeptiski. Tomēr, tomēr. Esmu Bolīvijā un līdz Čīlei ir tikai pāris dienu brauciens. It kā sanāk līkums un papildus izmaksas, bet tas ir to vērts – ar Kristiānu izlemjam, ka jābrauc ciemos uz Ikiki pie Marianas.

Pēc saulrieta autobusā iestājas melnā cauruma tumsa. Iestumjam vēderā līdzpaņemtās maizītes un mēģinām aizmigt. Maigi laižos snaudā, bet mani pamodina Kristiānas spurdziens. Tā kā viņas stilā nav spiegt par zirnekļiem un pelītēm, normāli nobijos, ka viņai kāds grauž nost kājas, vai?! Kristiāna piķa tumsā paniski rokas pa somiņu, lai atrastu gaismekli un bubina “tur ir kaut kas mīksts, mīīīīīksts, fuuuu!”, līdz apgaismo mīksto bubuli – priekšā aizmigušā džeka ļumīgo roku.Normāli noķiķinamies un iemiegam. Naktī ierodamies Ikikē, bet Mariana mūs nesagaida. Interneta nav, telefonsakaru arī – nolemjam šo nakti pavadīt hostelī. Stumjamies cauri maskačkas tipa rajoniņam, kas ļoti nes pēc urīna, kamēr nonākam kārotajā vietā. Te ir internets un pavisam drīz sakomunicēju ar Marianu, izfiltrējam visus pārpratumus un norunājam, ka nākamajā dienā, plkst. 12 Mariana ar ex- kursabiedreni Sāru mūs sagaida pie hosteļa.

Pēc diezgan negaršīgām hosteļa brokastīm sakrāmējam somas un izlienam uz ielas. Džeks no recepcijas pieskrien – opiņkā, vai jūs gadījumā negaida divas meitenes? Jā, jā, tās esam mēs! Ui…

Izrādās, ka tas mūdzis, kurš vakarnakt mūs ielaida hostelī, ir savācis naudu, bet nav piereģistrējis. Atnāk rīta maiņa, šie jau nezina, ka mēs tur dzīvojamies! Atnāk Mariana ar Sāru mūs sagaidīt, džeki saka – nē, nē, te nav tādas Ilzes un Kristiānas.

Apjaušam, kas noticis un reģistrācijas džeks lec baltajā zirgā (vai uz sarūsējuša divriteņa) un dodas pazaudēto sagaidītāju meklējumos. Pēc dažām minūtēm beidzot notiek ilgi gaidītā tikšanās, apskaušanās un tādā garā.

Lielās šaibās pa 10 gadiem mainījies nav daudz. Varbūt mums ir kāda rūpju rieva vairāk un sākumā šķiet, ka esam kļuvušas raižpilnākas. Bet kad vakarā iedzersim vīnu, atkal skanēs vidusskolas rēkšana un pirdienjoki. Vienīgā patiešām lielā izmaiņa – Mariana ir 9 gadīgā Niko mamma.

Noliekam mājās somas un ejam savākt Niko no skolas. Te bilde mūsu mammām, tētiem, klasesbiedriem, Kimai, skolotājiem un pārējiem, kas kādreiz pazina vai pazīs Marianu. Trijnieciņā – Mariana, Niko un Ilze.Pēc mājasdarbu izpildīšanas Niko tiek aizsūtīts nakšņot pie tēta, lai var sākties meiteņu vakars. Pēc vīniņa ārā tiek vilkti vecie albumi un kompromāti.Mariana nekautrējas pārējām meitenēm atstāstīt un atrādīt bildes un kopīgi par visu iesmiet.Dažas bildes man liek sarkt vārda tiešā nozīmē.Latvijas albumā atrodu vairākus paziņas, ar kuriem šobrīd ir nācies kopā ceļot vai strādāt, bet pirms 10 gadiem viņi bija pazīstami tikai ar Marianu. Jocīga sajūta. Pasaule ir tik maza kā šī Niko rotaļlieta!Apbrīnoju Mariana atmiņu – viņa atceras visu vārdus, detaļās apraksta notikumus un atceras pat tādus sīkumus, ka Ziemassvētkos, ko mēs pavadījām pie maniem vecākiem Tukumā, viņai mugurā bija mana brāļa krekliņš!Marianas dzīve joprojām ir seriāls. Ja no profesionālā viedokļa, tad izglītība Marianai ir tulkošanā ar specifiku derīgo izrakteņu/ raktuvju nozarē, bet privātās detaļas apsolīju publiski neklāstīt (Kimaz & Co gan drīkst atklausīties stāstus!), tādēļ pagaidām visas pikantērijas sarakstīšu savā topošajā grāmatā, piedēvējot tās neeksistējušiem personāžiem🙂Varu tikai pateikt, ka viņas dzīve nav baigi saulainā. Piedāvāju pārvākties uz Latviju un ceru, ka agrāk vai vēlāk tas arī notiks. Tad mēs tiksimies atkal🙂
ip