Kā jau aprakstīju iepriekš, pēc Bolīvijas un pirms Peru nolēmām aizbraukt ciemos pie manas vidusskolas draudzenes Marianas uz Čīles Ziemeļu pilsētu Ikiki (Iquique), kur pavadījām vairākas dienas.

Dzīves līmenis (un cenas) nav salīdzināmas ar Bolīviju, no kuras bijām atbraukušas pavisam nesen. Skaista arhitektūra,  strūklakas, asfaltēti ceļi, izgaismotas ielas naktī, bezmaksas zoodārziņš centrā, izbūvēti rotaļu un sporta laukumi un nepietaisīta pludmale. Brīžiem pārņēmā Urugvajas deja vu, jo pludmale ļoti atgādināja Montevideo……bet Punta del Este satiktās jūras lauvas gozējās arī Ikikes kuģu piestātnē.Tiesa gan, krietni lielākā skaitā un šīs bija daudz kustīgākas kā iepriekš satiktās.Kamēr citi plēsās par labāko vietiņu zem saules, dažam labam bija jauki tāpat🙂 Jūras lauvas iziet arī ielās!Nelaidām garām iespēju arī pabumbulēt pludmalē. Uzkarst saulē var ļoti ātri……bez aizsargkrēma nedrīkst iet pat līdz kioskam “tepat ap stūri”, tādēļ ir jālec atvēsināties ledusaukstajos Klusā okeāna viļņos.Pilsētas centrālā vecpilsētas aleja piemērota mierīgām pastaigām un braukšanai ar tūristiem domāto bānīti.Pilsētā ir ļoti daudz senu ēku un pilsētas plānotāji ļoti spiež uz veco ēku renovēšanu, ar nelielu mūsdienu pieskārienu. Viens no maniem favorītobjektiem – topošo arhitektu skolas stendere (nē, tā nav siev.dz. ziepju ražotāja).Ikike atrodas seismiski aktīvajā zonā, tādēļ mājas pārsvarā nepārsniedz pāris stāvu augstumu. Mariana teica, ka arī mēs sajutām mazo ikvakara zemestrīcīti (kaut kas krakšķ apkārt, bet lampas nekratās), bet pēc manas vienīgās baisās pieredzes Kazahstānā, kad aiz bailēm gandrīz pieslapināju pidžamu, nelielos krakšķus neuztvēru nopietni. Vēl viens apdraudējums ir cunami. Ielās izvietotas brīdinājuma zīmes un bultas virzienā, kurā jāskrien briesmu gadījumā.Nereti tūristiem paredzētajās kartēs ir novilkta sarkana līnija, līdz kurai parasti var aiziet lielāks vilnis. Marianas māja ir tieši uz līnijas, bet kā paskaidroja viņas deviņgadījais dēls Niko – mēs jau esam drošībā, var gulēt mierīgi.

Ar gudrinieku Niko bijām izgājuši arī uz dzērienu. Populārs ir kompotam līdzīgs šķidrums ar uzpūstiem kviešiem. Tu vari izvēlēties – ar daudz kviešiem izsalkuma gadījumā, bišķīt kviešus paknibināšanai vai tikai kompotu. Salds un garšīgs!Vakara pastaigas laikā piekāpām pie Marianas draudzenes, kurai pieder buršanās bodīte un zīlēšanas stūrītis. Kamēr dāmas apsriež jaunākos brūtgānstāstus, lēnā garā čāpoju veikaliņam pa perimetru. Dažādu krāsu un formu svecītes notikumu pieburšanai, jocīgi šķidrumiņi, pulverīši, verķīši, kuru nosaukumus nekad neesmu zinājusi un diez vai uzzināšu. Un sludinājums par pazudušu suni. It kā jau nekas neparasts, bet sludinājuma bilde manai sejai liek savilkties smīnā – bildē redzamā pikseļainā, izplūdusī radība vairāk atgādina izplūkātu vates pikuci. Kad zem bildes ieraugu, ka vates pikucis atsaucas uz vārdu Kukī, nevaru piespiest mutes kaktiņiem savākties normālas sejas ietvaros.Velku ārā fotoaparātu un pie sevis domāju, ka nebrīnītos, ka tas izrādītos Marianas sludinājums, jo muļķīgu sagadīšanos un pārpratumu šī ceļojuma laikā bijis vairāk kā visā manā iepriekš nodzīvotajā laikā.

Zibspuldze pievērš Marianas uzmanību.
– Ilze? Kāpēc tu fotografē to sludinājumu?
– Jo man viņš šķiet amizants. Tā bilde ir tik slikta, ka saimniekam ir diezgan nekādas izredzes to pikuci atrast. Un vēl man šķiet smieklīgi suni saukt par Kukī. Tāpēc.
– Ļoti asprātīgi, Ilze. Tas ir mans Kukijs!
– Un? Vai tu viņu atradi?
– Nē.
– Un par ko tu brīnies? Brīnos, ka tev kāds nav atnesis parūku, atsaucoties uz šo bildi.

Suņumīļus varu nomierināt, ka Kukī tika redzēts kaut kur bizojam apkārt. Un viss taču beidzas labi. Ja nav labi, tad nekas vēl nav beidzies.
ip