Birkas

, , , , , , , , ,

Pēc visiem pārdzīvojumiem ar streikiem, iesprūdienu nekurienes netīrajā hostelī un manu salauzto čemodānu, beidzot tikām līdz mūsu must-see sarakstā iekļautajam Titikakas ezeram. Ezers atrodas gadrīz 4 km augstumā un ir augstākais kuģojamais ezers pasaulē. Rupji rēķinot, puse ezera pieder Peru, puse Bolīvijai. Paši peruāņi joko, ka viņu daļa ir ‘Titi’, bet Bolīvijas daļa ir ‘Kaka’ (kas spāniskoi nozīmē to pašu, ko latviski)🙂Apmetāmies pilsētā vārdā Puno, kas ir populārākā vieta Titikakas ezera tūrēm. Tā kā CouchSurfing triks šeit negāja cauri, par 8 Ls no personas apmetāmies viesnīcā vecpilsētas centrā, kur pirmo reizi pēc 4 mēnešu ceļošanas bija iespēja ieiet karstā vannā (parasti te Dienvidamerikā visur ir dušas, dušas, dušas). Mūsu viesnīca nākamajai dienai piedāvāja arī Titikakas salu 1 dienas tūri ar pusdienām (~Ls 10), ko arī paņēmām. Tā nu arī nakamajā rītā, saulei lecot rausāmies virsū uz kuģa!

Pirmā izklaide uz klāja – vietējais multi-instrumentālists ar kalnu mūziku un Bītlu kaverversijām Peru gaumē. Esot students. Ziedojām studentam 20 santīmus, gan jau liktens atdarīs.

Tūres programmā paredzēti 2 objekti – peldošās Uros niedru salas turpat netālu no krasta 45 min braucienā, bet pēc tam iemidzinoši šūpojošs 3 h brauciens uz kalnaino Taquile salu. Pirmās mūs ezerā sveic peldošo salu cūkas:

Titikakas ezerā ir aptuveni 44 peldošās niedru salas. Tās ir kļuvušas par tūrisma objektiem tik lielā mērā, ka vairs nav iespējams saprast – vai tas ir atrakciju parks vai tiešām cilvēki tur dzīvo un strādā. Sievietes ir saģērbušās tik košās drēbēs, ka liekas uzzīmētas uz kalnu ainavas fona. Tomēr mēs ļaujamies šai izklaidei un kāpjam laukā uz vienas no nelielajām salām:

Sala ir kā liels, noenkurots niedru plosts. Uz mūsu salas niedru mājiņās dzīvo 8 ģimenes, pārtiekot no tā, ko ienes tūristi.

Gids stāsta, ka niedres izmanto ne tikai salu, laivu un māju kontrukcijās, bet arī pārtikā. Protams, degustācija: garšo pēc ķīnas kāposta.

Nākamā atrakcija – vietējais vīrs ar leļļu mājā iederīgiem modeļiem izskaido salas uzbūvi un demonstrē antīkus putnu medību rīkus:

Pēc šova ārpusē mūsu tūristu grupa tiek sadalīta pa čupiņām un vilināta iekšā ģimeņu būdiņās. Izskatās pēc lielas niedru telts, bet viss ir tīrs, kārtīgs. Vīrs atrāda savus saražotos suvenīrus un sievas izšūtās sedziņas:

Vēl viņam ir akumulators un saules baterijas. Būdā ir viena lampiņa un radio, citās mājās ir arī TV.

Vienkāršā spāņu valodā mums tiek atstāstīts bēdu stāsts par sveci, nerātnajiem bērniem un pirms dažiem gadiem nosvilināto mājiņu. Pēc psiholoģiskās iežēlināšanas apstrādes lietas manāmi pavirzās biznesa virzienā – mums tagad esot jāatbalsta ģimene, nopērkot suvenīrus. Protams, protams, ka viss ir 2x dārgāks kā tirdziņā pie ostas, un situācija mums liek justies neērti. Paldies dievam, ka esam kopā ar tūristu no Taivānas, kas ir gatavs kaut ko nopirkt, bet mēs pa to laiku nemanāmi aizslīdam prom, cik nu tālu var aizslīdēt uz pārsimts kvadrātmetru lielās salas.

Es uzkāpju arī zivjveidīgajā skatu tornī, bet Ilzei gan bail no nestabilās konstrukcijas.

Pēc tam, kad apstrādātie tūristi iepirkuši suvenīrus, gribētāji tiek sasēdināti izbraucienam niedru laivās un pavadīti ar dziesmu “Vamos a la playa” vietējā sieviešu kora izpildījumā:Tā kā salas ir labu gabalu no krasta un lielveikaliem, pirmās nepieciešamības preces piegādā peldošais veikals (var vilkt paralēles ar laukos sastopamo autoveikalu):

Pēc šī tūristu kāšanas pasākuma braucam tālāk. Ezera viļņi iešūpo miegā un pēc 3 stundām esam klāt Taquile salā:

Sala 70. gados atdota Taquile komūnai – vietējiem iedzīvotājiem, kuru tradicionālais tērps atgādina Sniegbaltītes 7 rūķīšu garderobi:

Uz salas nav ne viesnīcu, ne mašīnu, tikai daži mazi veikali. Salas iedzīvotāji pielūdz gan Jēzu Kristu, gan Māti Zemi vienlaicīgi. Vīrieši ada cepures, bet sievietes auž. Sala iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojumā, tās iedzīvotāju radītie tekstila izstrādājumi ir vieni no kvalitatīvākajiem pasaulē. Šeit ar suvenīriem neviens neuzbāžas, cilvēki nav tik nekaunīgi uz tūristu izmantošanu kā Uros peldošajās salās.

Arī par sadzīviskā radošuma trūkumu Taquile iedzīvotāji nevar sūdzēties:

Kā jau minēju, ekskursijas cenā bija iekļautas arī pusdienas – ap 14 00 baudījām Titikakā ķertu foreli un kokas tēju (koka palīdz pret augstuma izraisīto nelabumu). Izsalkums bija vairāk kā baigs, jo 6 00 no rīta fiziski vēl nevarējām vēl ieēst brokastis, bet uz niedru salām pārtiku netirgoja:

Pēc pusdienām un nelielas pastaigas līdz ostai kāpām uz kuģīša, lai 3,5 stundas brauktu atpakaļ uz Puno. Protams, ka Ilze pēc labajām pusdienām ieņēma sev pierasto mīļāko pozīciju – slīpi:Tātad – ja izvēlaties tūri pa Titikakas ezeru, labāk ņemiet 1 dienas pasākumu, kā arī esat gatavi justies neērti, ja nenopērkat nevienu suvenīru peldošajās salās. Paņemiet līdz sviestmaizes un ūdeni. Pagaidām viss. Nākamajā sērijā Makču Pikču asā sižeta storijs!

Kristiāna