Birkas

, , , , , , ,

Lai nokļūtu līdz slavenajam inku kultūras simbolam Maču Pikču, tuvākā un populārākā starta vieta Peru ir pilsēta Kusko, kas atrodas ~80 km attālumā. No Kusko jāņem tūre, jo tas ir drošākais veids, ka tiešām tiksi Maču Pikču – dienā tiek ielaisti max 400 cilvēki divās porcijās un aģentūras nopērk gan ieejas biļeti, gan saorganizē ne tik vienkārši saprotamo transporta biļešu kombināciju.

Ceļvedis nerekomendē NEVIENU tūrisma aģentūru (kampēji uzmešanas kultūru laikam samācījušies te – Peru), tāpēc labāko variantu izvēlamies pēc vecās labās sistēmas – apstaigājam vairākas vietas un veicam cenu aptauju.

Principā no Kusko uz Maču Pikču var nokļūt ar divu veidu tūrēm – ar vilcienu vai busiņu. Tā kā vilciena monopols pieder ārzemju buņģiem, cenas ir fantastiskas – no 40 līdz 200 latiem par ceļa gabaliņu, kas pat nenosedz visu ceļu. Vidēji Maču Pikču tūre maksā ap 100 latiem. Cena, ko mums sākumā aprēķināja ar vilcienu, bija 235 dolāri no personas. Sejā parādās gruzis, rievas un sāpes, bet ja esam Peru, neaizbraukt uz Maču Pikču būtu kā būt Parīzē un neredzēt Eifeļtorni.

-Vai nav kādas citas opcijas?
-Šis ir ļoti labs piedāvājums! Es jums iedošu atlaidi! Vai jums ir studentu apliecības?
-Kur tie laiki, kad bija apliecības. Bet arī atlaide neglābs situāciju, mums vajag krietni lētāku variantu.
-Nu… vispār jau ir plāns B.
-CIK?
-160 dolāri.
-Tas jau izklausās labāk – kas ir un kas nav iekļauts? /…turpinās pagara saruna, kuras laikā tiek noskaidrots, ka var apbraukt dārgo vilcienu ar mikriņu pa kalniem.
-Jūs kartes pieņemat? Nē? Labi, mēs aiziesim izņemt naudu, drīz tiekamies!

Kamēr atrodam ATM, kas atpazīst mūsu kartes un nekāš lielu komisijas naudu, uzduramies vēl vienai aģentūrai, kura iedeva mums atlaidi bez studenta apliecības un par 120 dolāriem esam rezervējušas Maču Pikču tūri ar nakšņošanu un barošanu.

Nākamajā dienā jau laicīgi dežūrējam pie tūrisma aģentūras. Līst lietus un autobuss kavē nieka 40 minūtes.Vienubrīd jau sāku domāt, ka neviens mums pakaļ neatbrauks, bet nē – no sagrabējuša busa izlec stresaina jaunkundze un ievelk mūs iekšā. Mikriņā esam pirmās un mūsu tūre sākas – stundu braukājam pa pilsētu, kamēr savācam no dažādiem hosteļiem pārējos (brīdī, kad pēc stundas pabraucam garām mūsu mājām, nodomāju – ak, cik jauki, ka man bija iespēja celties sešos, lai pabraukātos pa pilsētu!).

Tad mūsu šoferītis izlec ārā un samainās ar kaut kādu zaļknābi, kuram pirms tam ierāda – šeit ir pirmais ātrums, šeit pārslēdz uz otro… Jaunais šoferis savas lieliskās braukšanas prasmes nodemonstrē jau uz pirmā kalniņa, neuzvelkot augšā. Trīs mēģinājumi, vairākkārtēja noslāpšana un tiek izlemts pauguru apbraukt pa apvedceļu, kas nav tik stāvs. Tātad, šāds ir mūsu šoferis, kurš dienu mūs vedīs pa KALNIEM, ja?Vispār jau smiekli nenāca nemaz, jo šofera braukšanas prasmes lika svīst pat džekiem. Pēc trīsdesmitās reizes, kad tas jefiņš noslāpa, man nepietika dūšas vairs skaitīt, jo biju pārāk sabijusies. Straujos līkumos viņš brauca pārāk ātri, bremzēšanas ceļš – neaprēķināms, gan ceļa, gan riepu dēļ – nodilušo protektoru dēļ tās drīzāk atgādināja peldriņķi…… un nākamais līkums ir neparedzams. Ja gadās kļūdīties, nekādas jostas nepalīdzēs – tik ripot un ripot lejā.Un nav jau tā, ka es pārspīlēju vai nevietā uztraucos – krustu kraujas malās, kas atgādina par bojāgājušajiem, netrūka. Sirdstrieku nedabūju zaļo pieturu dēļ. Tad varēja atvilkt elpu no nāves baiļu trīcekļa un noslaucīt sasvīdušās rokas. Vai arī apmeklēt lieliskās labierīcības Peru gaumē (starp citu, šī mazmājiņa pēc dienas spēlēs lielu lomu, bet par to vēlāk).

Pieturas laikā tūristu vidū notiek neapmierināta čalošana par šofera braukt neprasmi – tiek meklēti risinājumi šoferi nomainīt, bet iebildumi netiek ņemti vērā. Mūsu busiņu pamet ~55 gadīgs pāris no Šveices, kuri ar tekstu “no kontrolīre bus!” pukstīgi pārsēžas kaimiņu mikriņā, bet jau nākamajā pieturā dabūs kāpt pie mums atpakaļ. Ja abstrahējas no bailēm, tad var baudīt kalnu skatus, kas pa ceļam uz Maču Pikču ir lieliski!

Uz vakarpusi nonākam hidroelektrostacijā. Šeit mūsu ceļi ar šoferīti šķiras (diemžēl tikai uz vienu dienu) – busiņu saturs tiek piereģistrēts, mums tiek piešķirts gids un priekšā ir trīs stundu gājiens uz mūsu hosteli. Protams, tiek ievēroti visi drošības pasākumi – ja ir brīdinājuma zīme par vilcienu, viņi taču neliks mums iet pa sliedēm, vai ne?Mūsu gids sāk nodarboties ar lietusmētelīšu tirgošanu – bez šiem nekur! Varu jums pateikt, ka bijām tos iepirkušas jau iepriekš un nenoderēja. Lietusmētelīši mūs neinteresē, tādēļ turpinām ceļu. Pēc ~10 minūtēm sākas bardaks – eu, kur palika mūsu gids?Saskaitāmies un secinām, ka visi esam uz vietas, tikai mūsu teorētiskais līderis pazudis! Tā kā nepietiek ar braukt nemākošu šoferi, gids ir tik profesionāls, ka pazaudē grupu 10 minūšu laikā. Viens-divi-trīs, ejam meklēt pazudušo dēlu. Kad viņu atrodam, varam turpināt ceļu pa superskaisto vietu – milzīgi kalni un mežs atgādina filmu Avatars.
Lietusmētelīšu vietā gids labāk būtu tirgojis kabatas lukturīšus, jo tikko saule ir pazudusi aiz kalniem, vienīgais apgaismojums ir pretī braucošais vilciens. Pēc trīs stundu pārgājiena esam nonākuši hostelī, kur tiekam pabaroti un sadalīti mazākās grupiņās.Paldies personālam, kurš mazmājiņā dāsni bija atstājis wc papīru ar veselām piecām strēmelītēm (uzreiz prātā nāk vecs joks, kā students var noslaucīt dibenu ar trolejbusa biļeti)! Labi, jokus pie malas, rīt liela diena, agri jāceļas un tā. Sarunājam tikšanos ar gidu 6.20 augšā pie Maču Pikču ieejas un tur var nokļūt 2 veidos – kāpt pusotru stundu ar kājām (kāpnes stāvas kā Mēness un Saules piramīdām Meksikā) vai braukt ar 20 minūšu autobusu. Autobuss kursē ik pēc 10 minūtēm, sākot no plkst. 5 rītā un maksā 9 dolārus.

Tā kā galīgi neesmu rīta cilvēks, izvēlējāmies augšā braukt, bet lejā kāpt. Jārēķinās, ka tādi paši plāni kā tev – nonākt augšā – ir vēl pārsimts cilvēkiem, tādēļ var nākties pastāvēt rindā krietnu laiciņu, lai tiktu autobusā. Bet priekšā stāvošā pāra lieliskās cepures kompensē gaidīšanu.Arī uz ielas nopērkamā kafija palīdz rītu iesākt mundrāk. Priekā!Par braucienu neko izstāstīt nevarēšu, jo aizmigu tajā momentā, kad apsēdos autobusā. Sešos no rīta esam pie Maču Pikču ieejas un man aiz muguras redzami visi nepacietīgie tūristi! Starp citu – neaizmirsti hostelī pasi, jo bez tās ieejas biļete skaitās nederīga un viņi nelaiž iekšā!Maču Pikču aizliegts arī ienest pārtiku (jā, viņi tiešām tekalē pakaļ un aizrāda, ja kāds drupačojas), tādēļ pirms ekskursijas nopogājam hosteļa līdzi iedotās brokastis.Kā norunāts, pie ieejas satiekam savu angliski runājošo gidu un šovs var sākties! Sākumā ir aptuveni 2 – 3 stundu ekskursija, kurā tiek stāstīta vēsture, būvju nozīme un inku sadzīves detaļas, kam seko brīvais laiks. Skaisti, elpu aizraujoši, zosādu uzdzenoši un fan-tas-tis-ki! Laikam skaistākais, ko dzīvē esmu redzējusi!

Maču Pikču pilsētu var aplūkot arī no Vainupikču kalna (tas, kas bildē ir satinies mākonī), bet tas atkal maksā naudu un tur tūristu kapacitāte ir 200. Pāris no mūsu grupas, kuri bija aģentūrā samaksājuši arī par šo pakalpojumu, netika pie biļetēm un dikti to pārdzīvoja, bet mums pietika arī ar šo skatu.

Pēc sešu stundu tūres iekožam līdzpaņemtos gardumus……un dodamies pusotras stundas kāpienā.Lejā mūs sagaidīs gids ar vilciena biļetēm (uz manas būs rakstīts Olze Petersone) un bānītis mūs aizvedīs atpakaļ pie šofera.

Stāv divi mikriņi un 30 cilvēku bariņš burzās tikai pie viena no busiņiem – loģiski, ka pie tā, kuru stūrē ne mūsu šoferis. Uz šofera aicinājumiem VAMOS! neviens nereaģē un noliedzoši purina galvas.

Gids paliek pūcīgs un baksta ar pirkstu busiņa virzienā un saka, lai draugu čupiņa no Izraēlas sēžas vien iekšā. Gaisā valda nolemtība un man galvā maisās domas par lopu kautuvi. Neesam izredzēto vidū, tādēļ sēžamies otrajā busiņā un kļūdaini nodomājam, ka esam glābtas.

Šeku reku, te tev nu bija! Nepagāja ne pāris stundas, kad uz svaigi salijuša asfalta gandrīz saskrienamies ar šo kravas mašīnīti!Neveikla situācija, mašīnas izsvaidās pa ceļu, bet neviens nav cietis. Nu, varbūt bišķīt pabaidījāmies, bet vai ta’ nu pirmā reize! Visi esam noguruši un sapņojam par gultiņām, bet tad – PAAAU! – mūsu mikriņam pārsprāgst riepa! Aizripinamies līdz tuvākajai civilizācijai, kas ir komfortablā un smaržīgā mazmājiņa, ko pieminēju stāsta sākumā! Tai pretī ir ēstuve ar nojumi, zem kuras noslēpjamiem no lietus.

Protams, ka rezerves riepas mums nav, pumpja nav un šajā klints maliņā nav arī zonas telefoniem. Bet šoferim ir plāns! Viņa sieva stopēs mašīnu, aizbrauks līdz tuvākajai civilizācijai, salabos riepu un atstopēs atpakaļ! Tieši tik vienkārši, vai ne? Vai es jau pieminēju, ka tuvākā pilsēta ir 3 h brauciena attālumā? Un ka ir svētdienas vakars, tumšs un gāž?Sākumā dzeram tējiņas, kaut ko apēdam, runājamies par dzīvi un salstam. Pēc pāris stundām saprotam, ka cerība tapt izglābtiem kļūst švakāka un jāsāk sildīties no iekšām (tā pati vieta, no kuras nāk Šlesera sieviešu skaistums). Tiek iegādāts Hektora līmeņa lēts rums – tas mūs ne tikai silda, bet arī saliedē kolektīvu un palīdz pārdzīvot nīkšanu salā.Ap pusnakti ēdnīcas īpašnieks aizslēdz savu bodi un mēs tiekam atstāti pilnīgā tumsā un sadzīti busiņā ar trīs riepām. Es sēžu tieši virs sprāgoņas un šoferītis mani brīdina, lai pārāk nekustos, jo tad busiņš varētu sasvērties uz tukšās riepas pusi. OK, es saprotu – ieēdu es to karbonādi, bet kā es viena pati varu apgāzt busiņu, kas pilns ar cilvēkiem, humm.

Esam saluši sešas stundas. SEŠAS! Tumsā parādās divas spīdīgas acis – sabiedriskais autobuss! Sākas panika, aizmirstam par šoferīša brīdinājumiem nekustināt mikriņu un skrienam uz ceļa stādināt lielo autobusu. Mums par lielu laimi, autobuss apstājas, salecam iekšā un momentā aizmiegam. Uz rīta pusi esam Kusko un secinām, ka ruma atlikums ir izlijis pa visu somu, samērcējot fotoaparātu un piešķīris mūsu paunām jaunu aromātu.

Saņurcītas, pēc lēta ruma smirdošas, ap 5 no rīta mēs mēģinām iekļūt savā dzīvoklī, bet neveiksmīgi, jo atslēgu mums nav, bet saimnieks ir aizmidzis ļoti ciešā miegā. Zvanīšanās un klauvēšanās (un, iespējams, arī mūsu izskats) pievērš kaimiņu uzmanību, kas lamāšanās vietā atver mums kāpņutelpas durvis un dod padomus, pie kura loga skaļāk dauzīties, lai iekļūtu dzīvoklī. Durvis atver kaut kāds svešs džeks, bet mēs neiedziļināmies, ko viņš tur dara un čāpojam uz savu istabu izlikt žāvēties rumā izmērcētās mantas un čučēt.Nākamajā dienā mēs aizgājām uz tūrisma aģentūru, lai dabūtu atpakaļ naudu, ko samaksājām par sabiedrisko autobusu. Neticēsiet – dabūjām🙂

Ar labu nakti,
ip