Birkas
ceļojuma apraksts, ceļojums, Dienvidamerika, Peru, Tacna, tūrisms, Čīle, Čīles Peru robeža
Naktī pirms Čīles pamešanas, saņemam ļoti vērtīgus padomus no Marianas, kā pareizi šķērsot Čīles – Peru robežu. Nē, tas tev nav iesēsties autobusā, uz robežas parādīt pasi un braukt tālāk!
Sākumā ir jābrauc aptuveni 3 stundas līdz robežpilsētai Arika. Tur ir jāveic zināma veida mahinācijas, kuras bez iepriekšēja padoma ir grūti iedomāties. Nomainot autoostas, jānopērk biļete par sabiedriskā transporta izmantošanu (ak, šīs mistiskās nodevas un papildus piemaksas…) un jādodas uz placi, kur stāv vairāki taksometri. Ātri klukstot “takna-takna-takna”, šoferīši meklē pasažierus braucienam uz Taknu, kas ir robežpilsētiņa Peru pusē.
Kamēr taksis nav piestumts līdz lūpai (seši mazi bundzinieki vienā vieglajā), kustība nenotiek.Kamēr gaidām citus pasažierus, šoferis grib sakārtot robežas papīrus jau laicīgi un prasa mums pases. Baaaaigi neticīgi uz viņu skatos, cieši iespiedusi pasi plaukstās. Viņš saprot, ka neuzticos un skaidro procedūras gaitu un mierina, ka drīz pases atdos. Kamēr viņš ar mūsu dokumentiem aizskrien pildīt formalitātes, es fiksēju kadrus, kas mums palīdzētu atrast šo onkuli (mašīnas nr., reģistrācijas lapiņas un viss pārējais, ko varu piefiksēt viņa identifikācijai) – gadījumam, ja viņš izrādītos nelietis.Beidzot mašīna tiek piestumta ar mollīgām kundzēm, par stundas braucienu tiek iekasēti 3 lati no personas un dodamies Peru virzienā! 45 minūtes un esam uz robežas!
Čīles – Peru robežas kontrole ir tikpat stingra kā Bolīvijas – Čīles. Skeneri, tantes un onkuļi baltos cimdiņos un bagāžu apčamdīšana. Es izšļūcu cauri neticamos ātrumos, savukārt Kristiānu paņem ciet un piesienas par kontrolieri. Parasti pietiek, ja viņa robežsargiem mutiski paskaidro, ka viņa ir Dj un tas ir viens no darba instrumentiem, bet šoreiz viņi nelaiž Kristiānu prom. Mūs šķir onkulis ar piščiku un tuvāk par 5 m netieku. Redzu, ka Kristiāna gaisā groza neredzamas podziņas un skaidro, kā tas verķis darbojas, bet es domās jau lēnām norakstu šo vērtīgo instrumentu, jo pietiekami daudz dzirdēts no ceļojuma laikā satiktajiem biedriem un vietējiem, ka tieši uz robežas tūristus aptīra ļoti bieži un ne sū** jau tu nevari pierādīt, jo aptīrīšanu veic cilvēki formastērpos!
Skatos, ka viņi liek pildīt dokumentus un domāju – ja jau tiek plivināti papīri, tad jau aptīrīšana diez vai notiks. Un vispār – ko viņi iesāks ar ierīci, kuru nemāk lietot? Pa to laiku mūsu taksometra delegācija 5 cilvēku sastāvā čupojas pie izejas Peru pusē. Kad liekas, ka tūdaļ jau beidzot Kristiānu laidīs prom, robežsargs sāk piesieties, ka Kristiāna ceļo ar 2 datoriem un tas ir mans uznāciens – Kristiāna parasti norāda ar pirkstu manā virzienā, es mulsi smaidu un mīļi māju ar rociņu. Šovs ir beidzies, esam īpašumā ieguvušas vēl vienu artefaktu, beidzot sēžamies taksī un turpinām ceļu.
Lēnām satumst un šoferītis mūs izlaiž autoostā, no kuras plānojam turpināt ceļu uz Puno (patiesais mērķis – Titikakas ezers). Tā kā ar visu papīra bardaku uz robežas mums nebija ne brīva mirkļa, lai izmainītu naudu, esam bez vietējā graša kabatā. O, bankomāts! Čik, čik, karte iekšā, bet tas aparāts uzdrošinās prasīt vēl dažus latus pa virsu bankas komisijai (bāc, par to šeit var nopirkt krietnas pusdienas mums abām!), tādēļ nolemjam uzmeklēt aparātu, kas neprasa tik lielu komisiju. Vēl pēc dažiem mirkļiem izrādās, ka vispār esam izmestas nepareizajā autoostā. Vēl viens taksis, bļaurēšanās pie lodziņiem un noskaidrojam, ka nākamais autobuss uz Puno ir pēc 40 minūtēm. Ā, karti šajā autoostā NEVIENS neņem? Ui, un arī bankomāta te nav? Saskatāmies ar Kristiānu un ir skaidrs, ka fiksi jālec taksī, jābrauc uz centru pēc naudas. Es palieku sargāt mantas.
Nervozi skatos pulkstenī katras 15 sekundes un starp vietējo dāmu cepurītēm cerīgi mēģinu atrast bobošanti (dredu čupiņa, kas ir uz Kristiānas galvas). 10 minūtes pirms autobusa oficiālā iziešanas laika autoostā parādās ilgi gaidītā Kristiāna, fiksi sapērkam biļetes, tad sausas bulciņas un skrienam uz busu (esat redzējuši šovu Mežonīgais skrējiens?). Piebrauc transports ar glaunu uzrakstu “Dievs ir mīlestība” uz sāniem un sākas kārtējais “komfortablais” nakts pārbrauciens.Pa nakti visi satuvinās.Es domāju, tiešā nozīmē. Pasažierēm (siev.dz), kurām nav sēdvietu (te, mačisma pasaulē, vīrietim vienmēr ir priekšorka un šitie mīkstie neko par džentlmeniskumu neko nezina, tāpēc sievām liek sēdēt uz zemes) zem dupšiem ir lielās paunas.Kad viņām sanāk miedziņš, viņas čuč tev uz pleciņa. Kad notirpst kājas, izpauno mantību un iekārto migu uz grīdas.
Ne tikai Eiropas, bet arī Dienvidamerikas sabiedriskais transports ir domāts rūķiem zem 1,50m (jā, jā, man kā gandrīz 1.80m tas sagādā zināmas NEērtības) un uz rīta pusi manas acis ir vaļā – nevaru vairs pagulēt, jo nejūtu savas kājas. Jums TĀ ir bijis? Ļooooti nepatīkami, vai ne? Bet pateicoties diskomfortam, izdodas noķert brīdi pus5 no rīta, kad autobusā tiek pildīts benzīns. Protams, ka smago darbu šeit dara sieviete >:/Nepieklājīgi agri no rīta tiekam izmestas vietā, kas nav atrodama mūsu ceļvedī – Ilave. Līdz Puno ir tikai 50 km, bet nekur tālāk netiekam. Neticēsiet (es to novelku monotonā, ciniski nogurušā rīta balsī), bet ATKAL mūs aptur streiks! Ceļi bloķēti, badraks… īsāk sakot, been there, done that. Sagaidām bagāžu un – ak, kāds patīkams pārsteigums! Olīves! Izlijušas olīves pa visu bagāžas nodalījumu un pusi Kristiānas somas.Smirdam pēc olīvēm, esam nogurušas, badā un nolemjam – labi, ņemam hosteli, ejam beidzot pagulēt horizontālā stāvoklī. Jautājam taksī pēc vietas ar internetu un mūs izmet hostelī, kas atrodas pretī interneta kafejnīcai.Dažas stundas miega lieliskajā istabā……tad brokastis par 35 santīmiem no sejas……tad pilsētas apskate. Centrālais laukumiņš, trīs ielas un garlaicība.Vienīgā izklaide bija mūsu iemīļotā veikaliņa pārdevējas lekšana virsū savam brūtgānam un nakts tēja milzīgā krūzē par 10 santīmiem uz ielas (es pieminēju, ka Ilave ir kalnos un ir ĻOTI auksti?).Pārākā izklaide un atkal ejam gulēt, lai pēc streika tiktu tuvāk Titikakas ezeram.
ip